mums arī bija tāds perjods ... es to ilgi, ilgi cietu, bet tad bija izdevīgs ( piemērots ) brīdis un mēs aprunājāmies ( labi es bimbāju, krokodīla asarām ) fundamentāli, ka mūsu attiecības ir pienācis punkts , ka tās jaattīsta ( jāpreces, jādzemdē bērni )nu ir grūti 7 gadus būt kopā un it kā nē ( tjipa, tas kas satrauc tevi ir štrunts, jo mani tas nesatrauc). Manas , Tavas. Es gribu ģimeni un tiešām gribu no tā vīrieša bēbi :) bet ja viņš negribētu būtu tikai godīgi painformēt mani :D Rezultātā, mēs atradām kopsaucēju kaut bija grūti, viņš acīmredzot saprata, ka mani tas viss beidz nost, es neesmu karjeras cilvēks es varu augām dienām sēdēt mājās un spodrināt glāzes sekcijā...
Šī saruna daudz ko mainīja, mēs šogad precēsimies un intensīvi strādājam pie bēbja...
Ja godīgi man pašai neticās ka man izdēvās - "dostuchatsa do ego serdca "
Un , kad viņš man kādreiz teica nepatīkamas lietas par mani es vienmēr pēc laika pavaicāju, kas ir tas labais kapēc viņš ir kopā ar mani ( sex , ēst gatavošanu, tīrīšana neskaitās )? Cenšos visu līdzsvarot , nekad nebūs tikai labi, bet galvenais, lai labais ir vairāk kā sliktais.
Jebkurā gadījumā, klausi sirdij ( varbūt viņam tagad tāds perjods) un es tiešām nezinu labāku veidu par izrunāšanos , tikai jānoķer īstais brīdis un jābūt atklātiem vienam pret otru.
Ja ļoti grib var visu, tikai vai ir tā vērts ?