Man jau šķiet, ka labāk, ja gadi starpība nav liela. Pirmkārt, bērni savāstarpā vairāk sapratīsies visa mūža garumā. Otrkārt, vecāki nepaspēs vēl atgūties no pirmā bērna grūtībām un būs vairāk gatavi otram bērnam. Zinot sevi, ja pirmais jau ir pilnīgi patstāvīgs un es būtu atsākusi visas savas darba gaitas, hobijus un ierasto sabiedrisko dzīvi, man būtu ļoti grūti atkal "parakstīies" uz mājāssēdēšanu, negulētām naktīm, pamperiem, visur iešanu ar ratiem, biežo raudāšanu, podiņmācību, figūras izmaiņām, sāpošām jūtīgām krūtīm, piebarojumiem u.tml. Bez tam arī vacākajam bērnam jau būtu savas intereses, pulciņi un vajadzības, kuras iespējams būtu grūtāk realizēt ar mazu zīdaini uz rokām.
Manas mammas māsa ir 7 gadus vecāka un viņas ir pilnīgi svešas. Savulaik viņas māsa apprecējās 18 gados, pārcēlās uz dzīvi atsevišķi un ar to arī visa komunikācija viņu starpā beidzās - tās bija pavisam citas intereses, citas vajadzības, citas grūtības.
Un par vienīgiem bērniem ģimenē - te min visādas nedalīšanāš ar čipsu pakām un torti... Ziniet, manā bērnībā tādas lietas vispār nebija. Es uzaugu PSRS laikos. Nebija ne mobilo, ne datoru, ne interneta, ne visādu gardumu, modernu drēbju, mantiņu un štruntu (uzlīmes, fiškas u.tml.). Tēvs ar māti izškīrās. Māte visu laiku darbā. Un kāds man teiks, ka esmu izlutināta? Ļoti gribēju māsu vai brāli, jo jutos vientuļi... Tas, kāds izaugs cilvēks ir atkarīgs no audzināšanas un dzīves apstākļiem. Nevar apgalvot, ja bērns ir vienīgais, tad noteikti egoists, kurš nemāk dalīties, just līdzi, draudzēties, komunicēt u.tml.
4073
