Es saku, ka nav ko sevi mocīt, tev šķiet, ka iemīlēsi viņu un tiri piri, bet nekā, visbiežāk tā nenotiek..
Man ar iepriekšējo bija tā ka iepazināmies pirmie 2 gadi bija kā pa mākoņiem, tad viņš izmainījās, tam bija savi iemesli, to gan sīkāk neklāstīšu,nav arī tik liela nozīme, katrā ziņā viņam visas vērtības, prioritātes mainījās, pats kļuva citādāks..
Es to nespēju pieņemt, bet viņš mani tā mīlēja, lutināja, burtiski uz rokām nēsāja, ar seksu bija tāpat kā tev, un man bija žēl, domāju varbūt kas mainīsies laikam ejot, bet es tikai sevi mānīju..
Beigu beigās sāku skatīties uz citiem apvārkšņiem un saņēmos un pieliku tam visam punktu. Lai arī puisim sāp un pēc visa spriežot viņš vēl pārdzīvo, bet es vismaz dzīvoju ar pārliecību, ka vairs nečakarēju jaukam cilvēkam dzīvi, lai kādai citai forša meitene viņu dara patiesi laimīgu, tas priecētu arī mani.. :)