Reiz dzīvē satiku vienu tādu. Protams, sākumā neko nezināju par viņa raksturu, likās, ka viss ir lieliski - braucu pie viņa ciemos, kopā atpūtāmies, veltīja man skaistus vārdus, dāvāja neaizmirstamus mirkļus, kad nebijām blakus, tad sarakstījāmies katru dienu līdz pat rīta gaismai. Kas notika? Uzzināju, ka viņam ir draudzene. Viņš pats par to īpaši nestresoja, piebilda, ka tas nekas un pat palūdza vai tad, ja gadījumā viņa pēkšņi ierodas, es nevaru notēlot, ka esmu viņa drauga meitene. Tas bija pēdējais piliens.
Pēc tam satiku viņu vienā festivālā. Bija kopā ar to savu draudzeni, bet kamēr šī nebija blakus, sēdēja un apgramstīja katru meiteni, kura bija blakus. Tagad pagājis laiks, katram sava dzīve un kaut kā sanāca virtuāli atjaunot kontaktus. Pastāstīju viņam, ka man iet lieliski, ka ir draugs un dzīve nostabilizējusies. Viņš, savukārt, nereaģēja uz to, ka man ir puisis un sāka jautāt kā viņu sagaidīšu, kad viņš atgriezīsies LV no ārzemēm. Tajā mirklī sapratu, ka tādi kā viņš nemainās. Un ja mainās, tad ar ļoti retiem izņēmumiem.