Pieklājība.

Es vienmēr pasaku "paldies", ja mani palaiž apsēsties vai pietur durvis nepazīstami vīrieši. Vienu reizi LU Raiņa bulvārī priekšā ejošs puisis pieturēja druvis un, izdzirdot manu "paldies", bija patīkami pārsteigts, teica, ka vispār nav dzidējis, ka kāda to ievēro un pasakās. Mans draugs ir vairākām sievietēm durvis atvēris un pieturējis, bet viņas bez emocijām, neievēro.

Man ir tāda pieredze, ka puisis diezgan tālu gabalu man priekšā un tur durvis kaut gan nemaz tik tuvu durvīm neesmu, tad nu man jāsteidzas , jo sajūtos neērti, ka speciāli priekš manis tur. Tā ir bijis vairākas reizes.

Smagumus nest - obligāti. Ja viņš to nedara, tātad mani neciena. Par durvīm jau savādāk. Diemžēl daudzi to neievēro, un audzināt savu vīrieti par durvju atvēršanu neatmaksājas - padomās, ka es kaprizēju, tēloju princesi utt. Tatad svarīgi nodalīt, kur tā pieklājība nepieciešama.

Jā, ir svarīgi arī pateikt "paldies". Reiz runāju ar vīrieti, kurš teica, ka džentlmeņu kļūst aizvien mazāk un mazāk, jo nav sieviešu-dāmu, kuras visus šos pieklājības žestus mācētu pieņemt un izrādīt cieņu. Lielākais vairums tikai paiet garām ar paceltu degunu un pat neievēro kurš īsti tās durvis atvēris.

Jā, vienmēr pasaku paldies, vienalga - pietur durvis, palaiž pa priekšu vai kā citādi palīdz. Arī tad, ja man pa pus lielveikalu nākas skaļā balsī notaurēties ''vai varētu lūdzu palaist'' jo cilvēki vnk. stāv ejas vidū un garām tikt nav iespējams, arī tad pasaku paldies. Arī kaut ko jautājot lietoju šos burvju vārdiņus - lūdzu un paldies. Reizēm arī pretī saņemu tikpat jauku attieksmi, reizēm gan liekas, ka ar savu lielo pieklājību izbesīju. :D Nez, man tas liekas pieklājības minimums.
Protams, ka runa nav tikai par vīriešiem vai tikai par sievietēm, bet par sabiedrību kopumā. Nepieklājīgi indivīdi mēdz būt katrā kategorijā. Dažas tantes ar kūju nesas pa priekšu, uzmin uz kājas, lai tikai tiktu pie pēdējās siļķu bundžas, jo es eju tajā pašā virzienā, vai rindā pa priekšu ieskrien, citas atkal mani grib visur laist pa priekšu (it īpaši, kad esmu ar bērnu). Jā - sievietes lielākoties palīdz vairāk.
Tā pati durvju pieturēšana nav kaprīze vai pasaules gals, bet elementāra pieklājības norma, arī es durvis pieturu un paskatos, vai man tuvumā nav kāds, kuram šīs durvis pieturēt nevis aiznesos pa priekšu aizcērtot tās kādai māmiņai ar ratiņiem deguna galā.
Par to smaidīšanu un tādu pašu attieksmi - nu nez, neesmu saulstariņš, lai vienmēr visur un visiem smaidītu pa ielu ejot un pa lielveikalu staigājot, bet neesmu arī caururbjošu skatienu un neskaitu pesteļus visus nolādot, lai būtu pelnījusi no daža laba tādu attieksmi vai durvis sejā. :D Jā, es varu pati visu izdarīt, bet, vai tiešām man pašai viss arī būtu jādara?

Jā, es arī vienmēr vai nu klusu pasaku paldies, vai pasmaidu, ieskatoties nepazīstamajam vīrietim acīs utml. Patiesībā, arī pie gājēji pārejām, kad mašīna mani palaiž (Latvijā tas ir retums), pasmaidu un pamāju ar galvu. Ar kādu attieksmi dzīvo, tāda būs tev apkārt. Nebūt neuzstāju uz kaut kādām dāmu privilēģijām ikdienā, taču uzmanību/pieklājību arī neuzskatu par pašsaprotamu. Ar smaidu un gaišu skatu uz dzīvi, vīriešiem var daudz ko panākt, izmainīt uz labo pusi :)

Patiesībā, arī pie gājēji pārejām, kad mašīna mani palaiž (Latvijā tas ir retums)

Es negribu piekasīties, bet laik cik tas dīvaini nebūtu - mani ļoti reti, kad mašīnas nepalaiž. Man pašai interesanti. Varbūt es izskatos pārliecinātāka pāri gājēja? Atceros, kad pati ar mašīnu mācījos braukt, cilvēki stāvēja 5m no zebras un nekad nevarēju saprast, vai viņi taisās iet pāri vai nē. Instruktore dusmojās, ka nelaižu, bet ko man laist? Tos cilvēkus, kas vēl 2 minūtes neizlems, vai ies pāri vai nē? :D

Esmu novērojusi, ka tagad cilvēki vairāk atvainojas, ja uzskrien kādam nejauši virsū. Pirms pāris gadiem tā nebija.
Iespējams, ka esam kļuvuši pieklājīgāki.
Esmu pat dažas reizes netīšām izmetusi "sorry", atrodoties Latvijā.