Es īsti nesaprotu, ja godīgi, par ko cepiens. Nu, ir pieklājīgi vīrieši, ir. Kretīni un morāli kropļi gadās visās sugās. Un es te nesaucu par kropļiem tos, kuri neattaisa durvis. Tas vēl ir sīkums uz visa kopējā fona. Ir puiši, kam pret sievietēm vispār ir attieksme kā pret kājslauķiem. Bet tādi ir gan pie mums, gan citur. Neko tur nepadarīsi.
Visumā, nejūtos kā dzīvotu starp mežoņiem. Jā, Rīgā ar bērnu ratiem ir pagrūtāk. Bet tajā pašā laikā reiz gadījās tā, ka puisis pat no riteņa noleca, lai palīdzētu man ratus ar sīko pa trepēm nonest. Puiša draugi arī tāpat vienmēr palīdz, ja manējā nav blakus. Vakardien, piemēram, viens no mana drauga draugiem atveda šokolādi. Tāpat, ne par ko, bez prasīšanas. Nu, jauki. Viss jau atkarīgs no tā, kā pašas skatamies uz pasauli. Es vienmēr cenšos citiem darīt labu, daudz smaidu, etc. Protams, ja iet sapūtusies mamma ar bērnu ratiņiem un bubina, ka visi veči ir vārguļi, neviens viņai nenāks klāt, jo kurš gan grib par savu labo sirdi vēl uzrauties uz kašķi? Tāpēc tās, kas saka, ka viņām nepalīdz, neizrāda pieklājību, padomājiet, ar kādu sejas izteiksmi pārvietojieties pa ielām. Pašas jau varat to nemaz nemanīt, tā var nemaz nebūt taisnība, bet tik daudz uz ielām ir sieviešu, kuras jau pēc sejas izteiksmes izskatās vājprātā iedomīgas vai nīgras, bet, kad atver muti, pārsteidz ar savu šarmu un humoru. Un tam nav nekāda mistiska izskaidrojuma, tā ir tīra psiholoģija.