Tā tas ir - attieksme ir briesmīga, ar ļoti atsevišķiem izņēmumiem. Tas pats, ka vīrišķis kā divdurvju skapis pagrūdīs malā vai pāri pārkāps nekā pagaidīs, durvis pieturēs. Vietās, kur būtu jāpalaiž gājēji, no 100 reizēm, uz vienas rokas pirkstiem varētu saskaitīt, cik reizes palaiž. Jā - nesen sāku pievērst uzmanību - ārzemnieki palaiž pat tur, kur nebūtu jāpalaiž. Pie tām pašām māmiņu kasēm - aizskries pa priekšu un vēl burkšķēs, kad palūgs palaist.
Jā, smagos maisiņus varu pastiept arī pati, ja ir tāda vajadzība, protams, ja nav veselības problēmas vai kas tāds, kad smagumu celšana varētu kaitēt. Man draugs ir džentlmenis, par ko liels prieks, bet tiešām - skumji paliek redzot apkārt notiekošo. Bieži gadās, ka aizcērt deguna galā durvis ļoti labi redzot, ka esmu ar bērna ratiņiem. Pakaļ nevienam neskrienu, lai pietur durvis, ja kāds ir blakus, palūdzu, lai pietur. Ja nav neviena vai arī aizskrien - tad neko, varu arī pati. Man novērojums - ar bērniem, ratiem, durvīm, biežāk palīdz māmiņas, kurām pašām bērniņi.