Es bērnībā kādos 12 gados domāju kā chanely raksta, ka mēs atdzimstam tik daudz reižu kamēr savu dzīvi nodzīvojam pareizi, tas ir, kamēr nekļūdāmies, un man likās, ka cilvēks nevar nekļūdīties, tātad viņš var atdzimt mūžīgi. Nekur nebiju to izlasījusi, saklausījusi, nezinu kāpēc tā domāju toreiz.
Tagad es domāju, ka mums katram ir kaut kāda misija, uzdevumus, un savu vecāku kļūdas bieži vien atkārto neapzināti, un negribu domāt, ka viņu problēmas pārdzimst bērnos, vienīgi ja bērns neapzināti rīkojas kā vecāki, jo kā zinām, vecāki bērnam iemāca ēst, staigāt, braukt ar riteni, reizēm raksturs un uzvedība līdzīga vecākiem, bet tas nenozīmē ka liktenis tāds pats būs, negribu ticēt un neticēšu, katrs veidojam savu likteni!