man sāk šķist, ka esmu pārdzimusi pa tēva līniju, bet izgājusi cauri arī manas mātes līnijai.
mātei un vecmammai nav veicies ar vīriešiem. visi viņi dzēra. arī manai mammai pašlaik ir vīrietis, kuram patīk vairāk nekā ļoti lietot to, lai gan viņa to cenšas izkontrolēt.
tēvs ar māti izšķīrās jau sen. viņš kādu laiku dzīvoja ar ļoti maziem iztikas līdzekļiem, dzēra.. satika citu sievieti, vairs nedzer, dzīvē pacēlies tā, ka maz neliekas.
Tajā pat laikā es izdzīvoju jau deizgan daudz attiecības, kur puiši bija vai nu topošie alkoholiķi vai kā citādi "nederīgi". Nu salīdzinoši nesen satiku vīrieti, kuram gājis tā kā manam tēvam. viņš ir vecāks, bet nu ne jau tik vecs, cik mans tēvs.
Bieži vien man šķiet pēc rakstura un visa pārējā, ka mana māte (piedodiet) reizēm nav mana māte. Mums ļoti atšķirās vērtības un vēl ļoti daudz kas cits.
Savukārt, tēva vecāki dzīvoja līdz nāve viņus šķīra. Nezinu gan, cik ļoti viņi bija laimīga, bet ja jau kopā nodzīvoja tik ļoti ilgi, tas jau nenotika tāpat vien.
Tā kā daudz līdzību es varu saskatīt.