Ak jā, nezinu kā to lai izskaidro, bet iepazīstoties ar to puisi jau no paša sākuma likās, ka ar šo viss būs pa nopietno. Arī tad, kad strīdējāmies, izšķīrāmies. Visu laiku ir tāda sajūta, ka viens pie otra atgriezīsimies agrāk vai vēlāk
Man ar savulaik bija tāda pati situācija, ka kasījāmies, strīdējāmies, salabām, atkal sagājām kopā un tā uz riņķi. Arī vienmēr kā ar magnētu atvilka vienam pie otra. Līdz vienu reizi stingri nolēmu iet prom un nepieļaut nekādu atkal kopā saiešanu. Lai gan vienu reizi pēc ilgāka šķiršanās perioda gandrīz pieļāvu tādu iespēju. Nodomāju, ka ja tā turpināsim, slikti beigsies (varētu pat attapties tvaiķenē no tiem vājprātīgajiem strīdiem). Tā arī aizgāju, lai gan ļooooooti ngribēju, jo to cilvēku ļoti mīlēju. Pēc tam pusotru gadu bija baigi smagi, visu laiku domāju, kas par vainu bija pie mūsu strīdiem, analizēju, kur bija manas kļūdas un izanalizēju, ka ļoti liela daļa vainas bija manējā, ka veidoju attiecības galīgi nepareizi. Kad sapratu to, ka nav tikai viņš ir vainīgs (lai gan attiecību laikā pie visa vainoju viņu), tad vienu dienu pie manis atnāca tāda kā apziņa, ka nu esmu šīs attiecības pilnībā atlaidusi, piedevusi visus pāri darījumus gan no savas, gan no viņa puses, arī dusmas pret bijušo kā ar roku noņēma. Toč it kā akmens no manis noveltos. Tad nākamais, ko teicu sev-kādu cilvēku sev blakus es gribu redzēt, kādam viņam jābūt. Arī sapnī vienreiz redzēju vīrieti, kāds man būs, sapnī balss teica, ka šāds cilvēks būs ar tevi. Pagāja kāds pusgads, un es pilnīgi nejauši un to negribot, satiku tieši tāda izskata cilvēku, kādu redzēju sapnī. Iepazinos klubā (!), pilnīgā tūtē (gan es, gan viņš). Iepazīstot viņu tuvāk, ar lielu izbrīnu konstatēju, ka viņš ir tieši tāds raksturā un attieksmē, kādu biju sev ievēlējusies. Tā lūk, nu ir apziņa, ka no iepriekšējām attiecībām esmu sapratusi to, kas man bija jāsaprot un jāiemācās, lai būtu savādāk, un uzskatu, ka šo mācību apguvu labi. Atvainojos, ka tik gari, īsāk nebūtu saprotami :)
579
