Nedaudz par pagātni, jo saprotu, ka ietekmē tagadni..
Nav nekāds noslēpums, ka mācos vēl vidusskola. Lieta tāda, ka pirms kāda laika bija incidents ar vecākiem. Pēc būtības neesmu cilvēks, kas ar visu dalās, ar vecākiem jo vairāk. Attiecības normālas. Bet gadījās tā, ka uz jauno gadu sameloju vecākiem, par svinēšanas atrašanās vietu un kompāniju, sākumā bija plāni ar klasi, bet pajuka un vecākiem jau biju teikusi, ka ar klasi, bet kā mainījās plāni īsti nepateicu kur tad svinēšu, jo viņi tieši neprasīja vēlreiz. Viss kārtībā, traka nakts, sanāca nolaist (nenozīmē seksu), īpaši nenožēloju, lai gan tas bij viens vakars, sagaidīju jauno gadu uz urā :D Paliku pa nakti cpaziņu dzīvoklī (to viņi vēl tagad nezina) , bet nekā tur jau nebija. Ar meitenēm dikti visu aprunājām caur isziņām, kā jau meitenes :D
Turpinājums...
Pēc aptuveni 2 mēnešiem, kādu dienu aizmirsu telefonu mājās pirms skolas, ja nemaldos tad sanāca tā, ka tā bija valentīndiena. Ar metenēm sarunājām pie vienas mājās pasvinēt ar šampi, klačām. Jau esmu nedaudz apreibusi, jo sanāca katrai pa vienai pudelei :D Izdomājam iet uz slidotavu, mīlu slidot, bet zvana draudzenei mana mamma, viņa paceļ, parasa mani un viņa prasa kur esmu, brauks pakaļ. Saku , ka ejam uz slidotavu, lai pēctam paņem viņa uzstāj. Pat tad jau nojautu, ka nebūs labi, par telefonu atcerējos uzreiz, es muļķe nemēdzu tīrīt atmiņu bieži, kāds 1000 isziņu bija. Atbrauca, paņēma mani. bla bla bla Mājās sākās nedaudz lekcija no mammas, izrādās man bija atnākusi isziņa, kamēr biju mājās, mamma nenoturējās, no puiša, viņi viņu nezin, bet nebija jau ko zināt, ne tikāmies, ne kaut kas vēlāk sanāc, tā viņi bija izložņājuši manu telefonu, salasījušies isziņas un lasīja lekciju. mammai likās, ka laist nozīmē pārgulēt, teica, ka nakti pēc tam negulēja, kad izlasīja. Sods bij tāda, ka tik ilgi cik meloju par Jauno gadu, ko viņi iszinās izlasīja, tik ilgi mājas arests, līdz 16 mājās. Tā kā stundas beidzas 15 aptuveni nebija arī iespēju neko pasākt ar daraugiem, brīvdienās braucu uz laukiem, tur mums praktiski nav kaimiņu. Lielu daļu draugu pazaudēju. Arī atradu komunicēt ar draugiem, vēl tagad pat esmu vienpate. Stulbi jūtos malā. Uzticību vecākiem zaudēju, vēl tagad nemīlu viņiem ko stāstīt, neko vairāk arī neuzzin par ballītēm kā adresi. Telefonam par spīti uzliku drošības kodu, vēl tagad redzu, ja es viņu klātbūtne atbildu uz isziņu un nolieku telefonu, mamma neviļus ejot garām palūr telefonā. Visu to jūtu redzu, bet neko nesaku. Eh varētu vēl un vēl stāstīt, ja gautājumi prasat Vēl tagad nepatīk kādam ko stāstīt, attiecības ar ģimeni virspusējas. Kā vērtējat šādu situāciju, rīcību no manis vecākiem.
tekstu nepārlasīju, piedodiet par kļūdām un ja nesaprotami
2033
