Tā kā sēžu vienā kabinetā ar šefu, dažkārt ir interesanti paklausīties viņa sarunas.
Piemēram, nupat pieņema jaunu projektu vadītāju vienam jaunam projektam. Šefs viņam stāsta par jauno projektu, cik tas ir svarīgs, ka būs loti daudz jāstrādā, jābūt gatavam veltīt sevi pēc darba, brīvdienās, strādāt ar 150% atdevi, ieguldīt sevi visu.
Vai arī šēfa saruna ar otru šefu, ka viņš vairs nevar atļauties , lai izgāžas vēl viens projekts. Viņš tak būvē plānus ģimenei pārcelties uz ārzemēm, vajadzēs naudu. Tāpēc visiem maksimali produktīvi jāstrādā.
Es tā padomāju, da ziniet ko... Katram ir savi dzīves plāni un kāpēc viņa plāni ir tie nozīmīgākie? Es varbūt te strādāju tik līdz dekrētam, lai saņemtu bērnu naudu. Kāds cits varbūt strādā tikai naudas dēļ, saņem, iet mājās, aizmirst par darbu. Vel kāds varbūt te strādā, ai savāktu kontaktus un pieredzi un pēc tam savu biznesu uzblieztu.
Kā vispār var prasīt no darbinieka atdot sevi uzņemumam visu, ja tas nav viņa uzņēmums? Vai cilvēks vispār var būt tā pa īstam ieinteresēts svešā biznesā? Tak šefs sasniegs savus mērķus, izspiežot no darbinieka sulu, un tad izmetīs. Tāpēc labāk savu enerģiju un brīvo laiku ieguldīt savos plānos, ģimenē un tamlīdzīgi.
Vai jūs atbalstāt šādu super atdevi, virsstundas un ko tik vēl ne, raujoties priekš cita?