Labrīt!
Pirmdienas noteikti nav manas dienas.
Šorīt ķērnu vieglu šoku un pirmo reizi divu gadu laikā, kopš te strādāju, sajutos kā darba intrigu upuris. Kopš centrā vairs nestrādāju, apmēram reizi divās nedēļās sanāk aizbraukt, lai tiktos ar grāmatvedi, aizvestu visādus dokumentus un tamlīdzīgi. Šo laiku izmantoju arī, lai normāli paēstu pusdienas un kopumā tas viss izvēršas un 2,5-3 stundām. Mana šāda braukāšana ne ļoti patīk jaunajai kolēģei. It sevišķi tāpēc, ka es dokumentus nedodu vest viņai - dokumentu vešanu viņa pieraksta savā darba uzskaitē un viņai par to maksā. Es esmu nejauka un dokumentus vedu pati. Pagājušajā nedēļā vienā tādā braukšanas reizē viņa man dusmīgi zvana un prasa, kur es esmu, jo nepabrīdināju par prombūtni. Šorīt ar priekšnieku runāju par šīm reizēm, kad esmu ārpus ofisa un viņš man saka - gribētu, lai turpmāk es dokumentus dodu kolēģei, jo viņam kāds esot pačukstējis, ka es pa to laiku, kamēr esmu centrā, dzīvojoties pa solārijiem un veikaliem. Es esmu šokā! Es vēl saprastu, ja tiešām būtu pieķerta, bet es ne reizi neesmu šos braucienus izmantojusi solārija apmeklējumam. Un veikalā biju vienu reizi - iegāju Galerijas Rimi pēc uzkodas, jo man solījās būt ļoti gara darba diena. Tagad es nesarotu, kurš kaut ko tādu priekšniekam varēja pateikt. Vienīgā doma - naidīgā kolēģe. Bet kam viņai tas? Liekas puslīdz normāla sieviete jau gados. Tiešām fantazētu tādas muļķības un stāstītu priekšniekam?