Psiholoģiskā noskaņošanās

Tas patiesībā būtu jādara vienmēr ;) Ne tikai, kad tievē.

Manuprāt vai nu ir vai nav gribasspēka

Es sevi nenoskaņoju un nepierunāju. Vienkārši ierakstu plānotājā to, kas ir jāizdara, to arī daru un padarīto ar prieku izsvītroju.

Vaniļa varētu tev piekrist, taču parasti to nedaram.:(
Pati jau kādu neilgu laiciņu esmu sākusi veselīgu dzīves veidu, un katru dienu sevi uzmundrinu, BEIDZOT cenšos sevi pieņemt un iemīlēt un varu teikt, ka pagaidām tas strādā lieliski, nu protams nav tā, ka svars ir sācis ātrāk krist, tomēr pašapsiņa, spēks un motivācija gan ir augusi. :)

Tas ir jāpadara par ieradumu, un lieta darīta. Pēc tam - pašai nemanot grūtākos brīžos nāks galvā pozitīvas, motivējošas domas , būs vieglāk! Forši, ka Tu pievērsies ne tikai no fiziskās, bet arī no garīgās puses :)

Es sevi psiholoģiski noskaņoju, nevis sakot komplimentus, bet piem. draugos paskatos, kādas sev pazīstamas skaistas meitenes foto , kurai ir skaists augums. Un tad es pie sevis nodomāju, :" Es tak ar tā varu! Es ar tā gribu!" Un tad man ir spīts, jo ja viņa var, kas tad es esmu par slinku priekš sevis?

Jā,bet es sevi noskaņoju tā,ka ja neko nedarīšu,tad būšu resna un neglīta :D Kamēr nepatikšu sev spogulī,tikmēr sevi pati aprunāšu. :D

es līdzīgi kā nazīc :D nu es gluži neskatos spogulī un nelielu sevi, ja redzu, ka viss nemaz nav tik lieliski kā gribētos :D tad, kad redzemi rezultāti, tad gan pagoros un paskatos, cik jauki es izskatos :)