Jā, pat vēl trakāk. Pirms kādiem 2 gadiem ķīniešu Jaunajā gadā ar draudzeni prikola pēc uz sarkanas lapiņas uzrakstījām savas vēlmes. Es biju ar salauztu motoru un ieskrambāru kapotu pilnīgs lūznis pēc šķiršanās. Tad, nu, viņa man atnesa pudeli šņabja (jā, jā) un mēs dzērām, es raudāju un kaut kā netā paralēli uzgājām to ķīniešu rituālu ar to sarkano papīru. Protams, uzrakstīju, ka gribu atgūt savu puisi, kas man svaigi salauzis sirdi, nu, tad savā veidā atguvu... Joprojām ir jūtas pret viņu un joprojām viņš ietriecas manā dzīvē kā pneimatiskais āmurs asfaltā katrreiz, kad ciešāk par viņu padomāju. Nezinu, vai tas ir tā dēļ, ka toreiz uz tās lapeles to vārdu uzrakstīju vai tādēļ, ka es to ļoti vēlējos un laikam jau zemapziņā vēlos joprojām. Uzskatu, ka domām ir reāla masa (tas ir pierādīts arī zinātniski) un smagām domām tā ir lielāka. Kaut kur jau tas viss paliek. Tāpēc jābūt uzmanīgām ar to, ko vēlamies.