Drīz laikam sajukšu prātā

Runa ir par puisi, par kuru jau esmu rakstījusi, ar kuru pašlaik man ir diezgan sarežģītas attiecības. Viņš tikko pateica, ka neesot normāls, viņam bail, ka man nenodara pāri, ka katra mana nepareiza atbilde viņu tracina, viņš kļūstot tāds pats kā tēvs - huligāns, un ka man nevajadzētu ar viņu pīties.
Vājprāts. Es nespēju tam noticēt. Kaut gan vairs laikam īsti nezinu, kam no viņa teiktā var ticēt. Viņš, kas vienmēr bijis tik mīļš un jauks.
Teicu, ka gribu par to rīt parunāt, aizbraukt. Viņš teica, ka nerunās, negrib par to runāt un ja es uzstāšu tad tikai viņu nokaitināšu.
Nu kaut kāds murgs. Ko jūs par to sakāt?