ņam, ņam - varbūt tas izklausīsies neprātīgi, bet mana stratēģija tagad ir lai arī ekstrēma, tomēr racionāla. :D
Mana problēma ir tā, ka vienā celī tas nedabiski plānais skrimslis esot saplaisājis UN pie lielas un regulāras slodzes celim viņš vienkārs sabirs. Iekaisumu es izārstējusi esmu, bet skrimsli atjaunot nevaru, tāpēc, tā vietā, lai visu mūžu baidītos un izvairītos no slodzes uz celi, es pēc iespējas saudzīgi (skrienot ar ceļa saiti un neskrienot pa asfaltu, bet, teiksim, mežu) viņu ignorēšu un gaidīšu, kad tas skrimslis būs beigts, lai var ielikt protēzi un dzīvot tālāk. :D
Šāda pati pieredze, izrādās, ir bijusi draudzenes kolēģim, kurš jau veiksmīgi šo te operāciju ir pārdzīvojis un sporto ar protēzi bez bēdu. Man vienīgi bail no tām neizturamajām sāpēm, kas esot brīdī, kad viņš plīst. Un, ja arī viņš neplīsīs, vēlā rudenī uztaisīšu to operāciju un miers, jo tagad uz vasaru galīgi negribas ierobežot savas fiziskās aktivitātes. ;)
Gan jau būs labi. Tiem ārstiem arī patīk dramatizēt, lai noplēstu naudu. Tad ultrasonogrāfija par 30Ls, tad magnētiskā rezonanse par 80Ls. Neredzu nekādu jēgu. :D