Man ir pretīgs augums, gandrīz vienmēr tāds ir bijis. Jau kopš bērnības par mani pasmejas, radi, draugi, tā man pamazām iepotējās apziņa, ka esmu resna. Es gan vienmēr turējos tam pretī, arī tīņu gados, likās, ka esmu izskatīga un smuka. Bet tagad atkal mani sāk apcelt, pat daži vīriešu dzimtes pārstāvji visu laiku ķircina, ka labāk būtu nometusi svaru, untml. Vienmēr ir bijuši kādi 5 kg, ko ja pat nodzen, tie uzreiz atnāk atpakaļ, apburtais loks...
Esmu 163 un sveru 59kg...
It kā jau nav nekas traks, ne?
Bet jūtos kā trīsdurvju skapis, kā milzīgs blāķis.
Es jūtos sev pretīga un katru dienu pēc dušas raudu, vnk nespēju paskatīties spogulī, tiešām jūtos sev drausmīga, mans ķermenis mani pazemo.
Esmu nolēmusi tam pielikt stingru punktu, uzsākusi diētu, untml lietas...
Gribētu padiskutēt par to, kā lai iztur līdz tam brīdim, kad būšu panākusi sev to skaisto figūru?
Jo uz sitiena tas nenotiks, kādi 2 mēneši būs jāpagaida...
560
