Kā noskaidrojāt?

Puisis bija palicis tāds jocīgs, bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, tā arī pajautāju vai var zvērēt pie manas dzīvības, ka mani nav krāpis, nu nezvērēja un atzinās. Lai gan es tādā pašā zituācijā zvērēju lai gan meloju. Kāda es maita :)

Kad biju vēl biju kopā ar bijušo, tad viņš sāka dīvaini pret mani izturēties, kādu pusgadu pēc tam, kad sagājāmies kopā. Par krāpšanu neko nenojautu. Bet tikai pēc šķiršanās, no citiem puišiem dzirdēju, ka viņs bija mani vairākas reizes krāpis. Vismuļķīgāk jutos, kad uzzināju vienu gadījumu - bijām norunājuši tikties pie Origo, lai pēc tam brauktu pie viņa. Viņš atnāca ar stundas kavēšanos. Un tās stundas laikā viņš man rakstīja, ka kavējas pie savas radinieces un kavēsies..bet patiesībā viņš tajā mirklī bija pie meitenes, ar kuru mani krāpa. Un es kā muļķīte viņu toreiz veselu stundu gaidīju. Un šķiršanās brīdī, viņš man vēl pārmeta, ka es spēlējos ar viņa jūtām. Uj, ja tajā brīdī jau būtu zinājusi par viņa sānsoļiem, tad es to viņam kārtīgi acīs iesmērētu. :D

ir nācies pāris reizes ko tādu pieredzēt. nu pēc attieksmes visu sapratu. nu nevar nesaprast, ja tev pēkšņi sāk mazāk laiku veltīt, savādāk runāt un izturēties. ir jau, protams, arī profesionālie krāpēji, bet man kkā ļoti labi strādā arī intuīcija. es ļoti labi un ātri noreaģēju uz dīvainām darbībām, kas citiem šķistu nieks. dēļ šādiem dažiem atgadījumiem es biju gandrīz kā slima ar okšķerēšanu, ar draugu pētīšanu, ar katra komentāra izlasīšanu un vēl nez kādiem pārbaudes mehānismiem. esmu sapratusi, ka tā var tikai sajukt prātā. es zinu, ka ātri sapratīšu, ja mani krāptu. protams, 100% nekad tu nevari būs pārliecināts, bet tā slazdu likšana un okšķerēšana noved pie šķiršanās jebkurā gadījumā. pat, ja ne tādēļ, ka puisis krāptu, bet tādēļ, ka sieviete vnk uzvedās kā nenormāla. un tas nav attaisnojami. ja jūti, ka attiecība siet uz grunti, tad vnk piespied pie sienas un izrunājieties vai,ja nav iespējams, tad šķiries, nevis mēnešiem ilgi spiegot kko. vnk izdzīvojiet attiecības, nevis domājat par šķiršanos vai krāpšanu.

Sēdēju pie viņa pc un mācījos, kad izleca skype ziņa, ko rakstīja viņa labākā draudzene, kas arī man bija kļuvusi par labu draudzeni. Nodomāju, ka atbildēšu, ka sobrīd viņš nav pie pc un atverot parādījās iepriekšējās dienas sarakste...

Iegāju viņa draugos, zināju viņa rakstīšanas stilu un sāku sarakstīties ar viņa dūdiņu :D
Dievojās, jau visādi, arī pēc 2 gadiem, kad esam jau šķīrušies.

Par krāpšanu aizdomu nebija. Attiecībās viss bija labi un līdz zināmam līmenim arī mani neinteresēja ko vīrietis dara, kad manis nav blakus. Attiecības neuzskatīju par nopietnām tādā līmenī, lai uztrauktos vai būtu greizsirdīga. No dabas esmu tāda, kurai svarīga ir tikai atklātība. Respektīvi, lai pats puisis arī atklāti izstāstītu - tad es nespētu pat dusmoties, bet tikai iztaujātu - kādu motīvu vadīts viņš spēra šādu soli.
Tomēr, sanāca kā sanāca - puisis neko nestāstīja. Tuvāk iepazinos ar viņa druagiem - nodibināju sirsnīgas attiecības. Laikam ejot, sāku saņemt no viņu puses dīvainus mājienus, ap tēmu - vai tu viņam piedotu, vai tu esi satikusi to meiteni, vai toreiz biji līdzi - utml. Tad arī sāku izprašņāt puisi. Un viss nāca gaismā.

Kopš tā laika uzskatu par svarīgu veidot noturīgas un uzticības pilnas attiecības ar partnera tuvākajiem draugiem.