jā, piekrītu tam, ka partneris ir mūsu pašu spogulis. acīmredzot iepriekš bija kaut kādas neizrunātas problēmas, kas bija iemesls vīrietim laist pa kreisi. bet kam gan domāta mūsu pašu mēle, bija grūti kādreiz atvērt muti un izrunāt problēmas? vai tad tiešām krāpšana bija veids kā atrisināt problēmas?
zinu to sajūtu, ka pirmajā brīdī, kad tevi piekrāpj, tu vēl gribi ķerties pie pēdējā glābšanas salmiņa, ar domu, ka varbūt atgriezīsi visu kā bija kādreiz pirms tā notikuma. bet vai tad ir tā vērts? labi, ir pozitīvi gadījumi,kad izrunājas un atkal ir kopā... bet bieži vien ir pretējais, kad viss tik un tā atkārtojas, ka turpina darīt to pašu.
zinot sevi, man būtu žēl savas nākotnes un nepiedotu ko tādu! kur ir garantija, ka tas neatkārtosies? kāpēc man būtu jāmoka sevi ar neziņu, stresojot ik reizi, kad viņš aizkavējas, kad kāds pazvana, kaut kur izbrauks? nē, tas nav priekš manis, jo es pārāk sevi mīlu. mēs dzīvojam tomēr vienu reizi un mums nav jāpakļauj sevi bezgalīgām ciešanām, ja ir iespēja dzīvot labāk. nav garantijas,ka tas vīrietis, kurš tevi piekrāpa, ir pats labākais. ir vēl citi, nesanāca, nu neko - dzīves mācība rokā un dodies tālāk.
13
