Latvieši ir talanta pilni, spēj darīt lielas lietas, ja grib un spēj radīt ko tādu, kas iet cauri laikiem.
Esmu liela latviešu dzejnieku cienītāja, komponists I.Kalniņš ir cilvēks uz kuru skatos ar apbrīnu, klausoties M.Brauna "Pērkons, Saule, Daugava" skudriņas skrien pār kauliem. Un šādus piemērus varētu minēt vēl un vēl. Nemaz nerunājot par latviešu filmu klasiku, par izciliem aktieriem un izcilām personībām.
Vakar par šo īpaši izteikti aizdomājos skatoties "Koru Karus" un izdzirdot R.Paula dziesmu "Ances Romance". Skudriņas cauri izskrēja un sapratu, cik dziļas, patiesas un skaistas dziesmas spēj radīt latvieši.
Un lai gan esmu salīdzinoši jauna, man neizmērojams prieks, ka uzaugu kopā ar vecmāmiņu, kura mani iepazīstināja ar latviešu kino klasiku, dziesmām un izciliem aktieriem, kā piemēram, E.Pāvulu, G.Cilinski, V.Artmani u daudziem, daudziem citiem.
Lai gan bieži čīkstu un īdu par lativiešu dabu, tai pat laikā esmu liela patriote, mīlu savu zemi un, mirkļos, kad paklausos vienu no savām mīļākajām latviešu dziesmām (I.Kalniņa "Viņi Dejoja Vienu Vasaru") aizmirstas viss sliktais un saprotu, cik liela tauta esam un, ja vien gribam, spējam gāzt kalnus.