Es padalīšos pieredzē par savu pirmo un pēdējo aklo randiņu, jo pēc kaut kā tāda, man vairs nebija cerība sastapt internetā normālu puisi. :D
Tas bija gadus 4-5 atpakaļ. Vienu dienu draugiem.lv man sāka rakstīt kāds puisis. Pēc izskata simpātisks - tumši mati, skaistas acis un tā. Pēc kāda laika jautaju vai negrib satikties. Domāju - vismaz vienu reizi dzīvē jau vajag pamēģināt. Jau pašā sākumā mani mulsināja tas, ka viņš teica, ka mums jātiekās pie bibliotēkas, bet neko neteicu. Tad protams, kā jau daudzas no mums, lai būtu drošāk paņēmu līdzi drudzeni, un pēc tam sapratu, ka tas ir labākais, kas varēja notikt, JO... ieraugot to puisi, es nesapratu - smieties vai krist panikā. Tumšos matus viņš bija MĒĢINĀJIS izbalināt, spriežot pēc tumšajiem pleķiem - uz savu roku, augums nebija tāds kāds bildēs, vārdusakot- pavisam cits cilvēks. Tomēr briesmas turpinājās ejot "pastaigā'' (neveikla 30min pastaiga pa centru). Viņš vārdus izrunāja ļoti ļoti ātri un neskaidri un es nespēju sekot sarunai, tāpēc izvēlējos labāk parunāt ar draudzeni (lieki piebilst, ka arī viņš to nemanīja) vienīgais ko es sapratu bija tas, ka viņam esot portatīvais pc ar ANTENU un viņš nākot uz bibliotēku, lai dabūtu internetu. :D Visu laiku domāju kā lai tiek no viņa vaļā un beigās izdomāju veco labo variantu - "man zvanīja tas un tas un man steidzami jāiet.." Puisis runāja un vienā brīdī teicu- pagaidi, man laikam telefons vibrē kabatā, un sāku tēlot, ka runāju ar mammu. Pats stulbākais šajā situācijā bija tas, ka man telefons tiešām tēlošanas brīdī sāka zvanīt un viņam nebija klusums uzlikts. :D Un arī to tas puisis nepamanīja. :D