Sveikas..
Man jau kādu laiku uz sirsniņas ir kāds kutelīgs jautājumus ,kuru es tā arī nēsāju, pat neuzprasot kādam padomu..
16 gados, biju pavisam cits cilvēks.. Ballītes, nemācījos, līdz satiku jauku puisi.. Respektīvi, biju noskatījusi viņu jau pirms laba laika, kad biju attiecībās ar citu puisi..Tā nu 1,2 un viņu sagūstīja mana sirsniņa un nu jau esam kopā 3 gadus.
2 gadus esam dzīvojušies dien dienā kopā- skola,mājas (daudz un bieži palikām viens pie otra)..
Šogad gan retāk tiekamies,jo viņš Rīgā, es atkal vidusskolā un zem vecāku paspārnes vēl.
Pa šo laiku,esmu mainījusies.Mācības man ir ļoti svarīgas, jo no viduvējības esmu pakāpusies uz ļoti labām un teicamām sekmēm. Puisis ir vienkārši ideāls.. Nēsā bez maz vai uz rokām. No viņa puses man ir viss,ko vien citas var vēlēties- sapratne, neizmērojama mīlestība,uzticība, atbalsts (varētu mūžīgi turpināt..) , bez tam, viņš mani pārsteidz pat parastās dienās ar kādu ļoti jauku dāvaniņu, vai vnk ar izcilu vakara plānu.. Es jums saku, viņā ir viss, ko manas draudzenes un citas meitenes vēlētos savā puisī.
Problēma sākas ar to, ka esmu diezgan koķetīga un es tiešām domāju ,ka tas ir iedzimts raksturā..Patīk atbildēt uz citu puišu komplimentiem un patīk,kad man pievērš uzmanību citi puiši... bet sava, es negribu nodarīt pāri, tādēļ neeju pāri robežām..
Es viņu ļoti mīlu..To gan es zinu, jo esmu par to pārliecinājusies vairākas reizes..
Tātad, man ir problēma tāda,ka satiekot savu puisi, man nav to emōciju vairs,kas bija kādreiz..Nu ne gluži pirmsākumos, bet vēlāk..
Dzīvojamies pie manis, man jādara daudz darbiņi skolā, negribu iet ārā un tādēļ praktiski laiks aizrit mācoties + paskatoties kādu labu filmu kopā ar viņu.. Bet es zinu ,ka mīlestība nav NEKUR pazudusi...Ir brīži, ka man prāts atslēdzas no visa,bet tas ir reti..Pārsvarā esmu kā pulkstenis,svarīgi izdarīt visu laikā, lai tikai pakāptos vēl soli augstāk. Esmu diezgan stresains un cimperlīgs cilvēks.. Par kkādiem sīkumiem asi aizsviļos, bet pēc 2 min jau saku "Piedod,tu zini kā ir man, ka esmu stresaina.."... Šķiet viņš ir pieradis jau,ka es mēdzu burtiski 10 sekunžu laikā aizsvilties.. man vajag visu tūlīt un tagad, man neder VĒLĀK.....Ja godīgi, man bail,ka palieku par karjeras sievieti, kuras beigu beigās paliek vienas.. Bet vienu gan es zinu- puisis no manis neatteiksies...Es esmu tā,kura varētu pateikt NĒ, bet to ,protams, nedarīšu, jo novērtēju to,kas man ir..
Bieži pat negribu nekur doties,jo vnk apzinos,ka visiem darbiem nepietiks laika..
Dažu brīdi ir pat tā,ka seksam nav ne spēka, ne vairs vēlēšanās tik vēlu naktī, jo esmu darbus pabeigusi tad,kad plkst sit 2vi naktī..Un tas sāk atgadīties arvien biežāk un biežāk.. Atceros, ka agrāk kā traka, pat nevarēju diennakti izturēt bez viņa,bet tagad.... bet es teikšu,ka sekss ir dievīgs ar viņu..Tāds sekss,ka stundām pa gultu varam ņemties..
Pats galvenais, ka mūsu attiecībās valda tāda saskaņa, ka pat reti sastrīdamies..nekur apkārt neredzu vēl tādu pāri, kurš otru saprot tik labi, kā mēs.. Viņš ir vienīgais,kuram es spēju uzticēties par visiem 100%, kurš man ir kā labākais draugs,brālis un puisis vienā..
kaut kur visa uguntiņa un aktīvums pazuda..
AKD meitenes, ko man iesākt?? Lūdzu palīdziet...