Pusaudžu gados diezgan ilgu laiku biju atstumtais, apsmietais bērns, liekā klases kolektīvā, neglītā, baltais zvirbulis. Tagad situācija ir citādāka, bet es ļoti pārdzīvoju par to, ka man no pagātnes līdzi nāk šo visu notikumu sekas. Man ir ļoti grūti izteikt savu viedokli, īpaši ja tas atšķiras no citu, un ja kāds nepiekrīt, es automātiski sajūtu to kā uzbrukumu. Man vienmēr gribas ar visiem pa labam, kaut arī iekšēji vāros, neko nesaku, jo bail atkal, ka mani izstums un jutīšos lieka. Tas man sagādā grūtības. Vienmēr galvā aprēķinu, kā cilvēks jutīsies un man paliek žēl. Vai arī bail pazaudēt draugus, kāda labvēlību. Mans viedoklis gandrīz vienmēr atšķiras no citu, tieši tāpēc man ir grūti. Bieži mani pavada tāda sajūta, ka neviens īsti mani negrib, ne runāt, ne kontaktēties.. Varbūt pati sevi nostādu, varbūt iekšēji sevi tā noskaņoju, bet es pati sevi vienmēr uzskatu zemāk kā pārējos, salīdzinot. Jā, domās uzskatu sevi par skaistu, gudru, bet zemapziņā.. Es dzirdu, kas tur notiek - es sevi visu laiku kritizēju. Kā lai tiek pāri šai mazvērtības kompleksu nastai?!
Nākotnē vēlos daudz sasniegt, jā, man ir un būs drosme, skaļa balss, labs izskats, bet es neradu par sevi pārliecinātu izskatu, jo man ir bail no tā, ko padomās citi, no tā, ka mani izgrūdīs no sabiedrības. Es nemāku apieties ar cilvēkiem, ar sevi, un es ļoti vēlos šo situāciju pēc iespējas ātrāk mainīt.
16
