Tev 20, jau paguvusi izšķirties no 3 gadus ilgām attiecībām, un jau atkal esi ilgstošās attiecībās... Atvaino, bet man gribas izteikt "diagnozi" - atkarība no attiecībām. Ir meitenes, kas ne pa ko un ne pa kam nevar/nespēj/negrib būt vienas. No tā arī rodas problēmas.
Pirmkārt, 21 gadus vecs puisis ģimeni un bērnus NEGRIB. Tagad nē, un turpmākos piecus gadus vismaz - arī nē. Viņš par to pat domāt negrib. Ja tu ar viņu par šīm lietām runā, viņš var aizbēgt, lai saglabātu brīvību.
Ja nesaka, ka mīl - varbūt nemīl? Ir cilvēki, kas vienkārši šos vārdus nevar izteikt, pat ja mīl; ir, kas nevar izteikt, jo nemīl un nespēj samelot; ir kas saka, kad nemīl, jo otrs tā pateicis, un ko citu lai atbild?
Tu viennozīmīgi mīli vairāk. Jautājums drīzāk ir, cik daudz vairāk?
"Šķiries!" nebūs risinājums; iemācies būt pašpietiekama, iemācies būt par veselu indivīdu,nevis tikai kāda "otro pusīti". Un tad pakaļ skries tev, nevis tu skriesi.
Puisim 20 gados draudzene, ar ko dzīvot kopā, ir ērti un labi daudzējādā ziņā, gan virtuvē, gan guļamistabā, tā kā dzīvošana kopā par kvēlu mīlu neliecina.
Atvaino, ka tā nejauki sarakstīju, es bez ļaunuma to tā, tikai kā paskarbu ieteikumu.