Šajā gadījumā arī sieviete - mīļākā ir lupata nevis tikai piedodošā sieva vai draudzene.
Jā, un vīrietis vēl jo vairāk piedevām! :D Visi ir lupatas.
Visvairāk patika šis komentārs:
ir svarīgi būt kopā, pavadīt lielisku un satraucošu laiku, gūt kaut kādu materiālu un morālu atbalstu, kur problēma? par lupatu varētu nosaukt kādu, kurš dzīvo pretrunā ar savām vēlmēm
Piekrītu, ka sevis mocīšana nodara krietni lielāku ļaunumu nekā izbaudīt laimi! :) Katrs pats savas laimes kalējs.
Un tagad - droši vien klupsiet man virsū un noriesiet, bet es negribu klusēt, un uzrakstīšu savu grēksūdzi:
Iedomājaties tagad acu priekšā jebkuru savu paziņu - pareizāko no pareizajām, viscēlākais paraugs un neapgāžams svētuma iemiesojums, godīgu un visādi citādi labiņo! Tad nu prieks iepazīties, jo tā esmu es, vai, pareizāk, biju. Aizņemtie vīrieši man ir aizliegtā zona! Taču jau gadiem tieši šādu vīriešu sabiedrībā nācās apgrozīties, jo gandrīz visi draugi, kolēģi un paziņas ir tādi. Jau gadiem meklēju kādu, kas savās darbībās, rīcībā un attieksmē mani neatgrūstu un nepieviltu, jo man ir ļoti, ļoti grūti atrast kādu, kam būtu spējīga uzticēties. Uz aizņemtajiem pat neskatījos un naidīgi nosodīju sievietes, kas bija spējīgas saiet kopā ar aizņemtu vīrieti. Bet kā krievi saka - не зарекайся! Līdz sajutu ko nelāgu - biežos abpusējos skatienus un pēkšņo magnētisko pievilkšanos. Centos to ignorēt, līdz Viņš paņēma grožus savās rokās un pirmais uzņēmās iniciatīvu, atnākot pie manis un vienkārši pārsteidzot ar savu uzņēmību. Es nespēju pateikt NĒ un nevarēju pretoties! Kur tad palika mani augstie morāles principi, dzelzs bruņas un cēlums?! Un labākais ir tas, ka pazīstu viņa draudzeni, ar kuru man ir labas attiecības, un es jūtos tik draņķīgi, vien iedomājoties par šo meiteni! Kā es skatīšos viņai acīs? Nespēju iedomāties, kā tagad izturēšos viņas klātbūtnē. Taču tie brīži, ko pavadu kopā ar viņas puisi, ir tā vērti, lai uz kādu laiku izdzēstu visus sirdsapziņas pārmetumus, jo tieši viņš izrādījās tas vīrišķības iemiesojums, ko ilgu laiku biju atmetusi cerības atrast. Līdz brīdim kā, piemēram, šovakar, kad es atkal sajutos tik sūdīgi, ka man sirds plīst pušu. Es nepretendēju uz viņa draudzenes vietu, nevēlos, lai viņa kaut ko nojaustu, un mani viss apmierina kā ir, viņam ir sava dzīve, man savējā. Tas, ko es no šī sakara saņemu, ir emocionālais piepildījums, apmierinājums un gandarījuma sajūta. Kārtējais enerģijas lādiņš. Nostrādāja kaut kāds vājuma brīdis. Labi, ka neesmu pazaudējusi galvu, nav vēlmes lieki zvanīt, rakstīt, un esmu spējīga saglabāt vēsu prātu un racionālu domāšanu. Mēs satiekamies, lai mums kopā būtu labi, un atvadāmies vēl laimīgāki. Ja pēc draudzenes viņš mēdz atnākt neapmierināts un norūpējies, tad no manis viņš aiziet pacilāts. Nezinu, cik ilgi tā turpināsies. Droši vien līdz brīdim, kad vairs nebūšu spējīga izkulties no kārtējiem pārmetumiem sev un sevis nicināšanas. Apzinos, ka dzīvē viss nāk atpakaļ, un nebrīnīšos, ja kādreiz pašai gadīsies atrasties piekrāptās lomā. Protams, viegli teikt, kāpēc nevarēju atrast brīvu vīrieti? Jau gadiem neviens nav piesaistījis, un nesaprotu, kā mēs līdz tam nonācām, viens otru pazīstam jau ilgu laiku. Viņu attiecībās ir baigie robi, kašķi un nesaskaņas, un jāpiekrīt arī:
Es domāju -krāpj ja attiecibās kaut kas trūkst ,ja viss būs labi starp diviem ,tad trešais vienkārši nav jameklē.
Zinu, ka šādi viņa sānsoļi nav attaisnojums problēmām. Sapratu, ka viņš ir tas tips, kuram blakus vajadzīga sieviete, un ne tikai fiziskā aspektā, bet arī morālam atbalstam.
Kā jau vienā komentārā jau tika minēts:
Autore saņem to daļu uzmanības un attieksmes, kuru oficiālās sievas diez vai vairs saņem.
Izskatās, ka man pienācis atmaksas brīdis par savu līdzšinējo pārāko pareizību. Prieks, ka vismaz Jūs esat pietiekami prātīgas!
Nespēju iedomāties, kas notiks, ja apkārtējie to uzzinās. Neviens no manis neko tādu negaidītu.
313
