Esmu bijis savā laikā mīļākais precētai sievietei.
Viņai es biju patvērums un kaut kas ārpus laika un telpas,kur problēmas tiek noliktas malā. Nereti vēljoprojām uzraksta, kādu labu vārdu, tomēr es vairs neatbildu.
Man tajā visā patika - kaisle, pat savā ziņā, ka tas ir aizliegts un maza atbildības daļa par viņu. (attiecības viņai jau juka ārā)
Bet ziniet, tāpat atzīstu, ka tā ir viena no manām dzīves kļūdām... egoisms un jaunības maksimālisms.
Gan Cenija tev ar pāries un apzināsies, ka esi daļa no problēmas un ka tu gūsti baudu uz kāda sāpju rēķina ;)
Šo lietu vairs dzīvē nekad nepiekopšu - vēlos sievieti, kura ir man uzticīga un es varu būt uzticīgs viņai. Pats attiecībās neesmu krāpis - neesmu spējis nodarīt pāri otram, lai vai ko kāds vārdos teiktu, nodevība sāp ļoti. (pat laikā, kad biju mīļākais man nebija citu sieviešu :D).