Vecaaku finansiala atbalstiishana

Kad ir iespēja un vajadzība palīdzēt. Arī bērnībā, ja ir tāda vajadzība. Esmu gājusi zemenes lasīt vasarās, lai rudeņos varētu sev sapirkt drēbes uz skolu, lai mammai nav jāpērk. Tāpat arī tad, kad man jau bija pāri 20 un es bez naudas ienācu pie mammas, ar stopiem no Rīgas atbraukusi jo nebija, kur iet, viņa man palīdzēja. Tas ir normāli.

Sev apkārt redzu, ka strādājošas atvases katru mēnesi skaita naudu vecākiem, jo diemžēl ar Latvijas pensijām nav reāli pensionāram dzīvot un zāles nopirkt. Gadījumus, kur bērni dod naudu strādājošiem, veseliem vecākiem, nezinu.

Manuprāt, jāsāk palīdzēt tad, kad vecāki aiziet pensijā, jo ir skaidrs, ka Latvijas pensijas nevar atlīdzināt algu.
Manam tētim tikai ir 50 gadu, es nezinu, cik tieši viņš pelna, bet zinu, ka labi. Tanī pat laikā jau 8 gadus neesmu prasījusi viņam ne santīma, jo pati varu sev nodrošināt. Patiesībā es nezinu, kā tas būs, kad viņš aizies pensijā, bet esmu gandrīz pārliecināta, ka man viņam nebūs jāpalīdz, jo diez vai viņš dzīvos tikai no pensijas vien.
Manā ģimenē nav pieņemts dāvināt dārgas dāvanas, izmaksāt ceļojumus, remontus vai nopirkt kādam dzīvokli, tā ka finansiāli, varētu teikt, katrs ir par sevi, un es ceru, ka tā tas turpināsies.

Darba spējas vecumā, vismaz līdz 55 gadiem vecākiem pašiem sevi būtu jānodrošina, protams situācijas var būt dažādas, nopietnas veselības problēmas utm., bet citādi pašiem jācenšās, jo ne vienmēr jaunajiem iet vieglāk, īpaši tad ja pašiem jāieliek pamati savai dzīvei.
Es arī zinu, ka mani vecākiem grūti samaksāt rēķinus, bet nevaru pateikt draugam, klau neiesim uz restorānu, jo vecāki nevar samaksāt rēķinus, zinu, ka draugs sadusmotos, jo viņam nav jājūtas vainīgam, ka mani vecāki nevar samaksāt rēķinus, lai gan paši vēl ir darba spējas vecumā, kamēr viņš smagi un grūti strādājis lai nopelnītu savu naudu, skarbi, bet nu tā ir.
Par pašu, protams ja pelni labi un vari nodrošināt sev dzīvi un paliek pāri- JĀ, bet ja pats īsti nevari sevi pabalstīt kur nu vēl vecākus, kas ir darba spējas vecumā, tad nevari nosodīt.
Un šeit nav Krievija, tādēļ salīdzināt kaut kā nevar, cita mentalitāte, uzskati, vērtības utt...

Ideālā gadījumā būtu jābūt tā, ka vecāki nodrošina bērnu līdz studiju gadiem (ieskaitot), ja bērns nestrādā (vismaz ne pilnu slodzi) un dzīvo pie vecākiem. Tā teikt, lai velta visu uzmanību mācībām un izbauda vēl jaunību. Vēlāk - lai iet strādāt, sāk dzīvot atsevišķi, veido ģimeni, dzemdē bērnus, audzina bērnus u.t.t. Tā teikt vecāki un bērni šajā periodā paši par sevi (finansiāli). Vecāki bauda savu "otro" jaunību, bez bērniem, bet bērni aizņemti ar savas dzīves iekārtošanu.
Un tad, kad vecākiem ir pienākušas vecumdienas, tad būtu normāli, ka bērni finansiāli palīdz saviem vecākiem, jo viņi principā vairs nav spējīgi sevi nodrošināt paši.

Noteikti arī īslaicīgs finansiāls atbalsts ir pilnīgi normāls jebkurā dzīves posmā, ja kādam no ģimenes gadās grūtības. Bet nu tā kopumā, kā jau minēju, vecāki finansiāli atbil par bērnu līdz studiju gadiem, bet bērni - parūpējas, lai vecumdienās vecāki necieš nabadzību un badu. Apmēram tā...