Labākas draudzenes un sirds draudziņa nebūšanas....

Man bāžas virsū draudzenes exi. Kaut zin ka esmu ilgstošās attiecībās. Par cik draudzene bieži maina vīriešus un ir šķiršanās iniciatore, tad tur nav divu domu- nejau flirtē dēļ simpātijām pret mani, bet gan dēļ atriebības, lai sāpinātu viņu.

Man parasti ļoti patīk Dionysus viedoklis, bet šoreiz gan absolūti nepiekrītu - neuzskatu, ka tas ir normāli, ka uzrodoties nopietnām attiecībām vai ģimenei, draugi vairs nav svarīgi... Tā nedrīkstētu būt, jo, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai katram ir arī savas intereses, hobiji un draugi..

Mums tā vienkārši sanāca. Kad iepazināmies, viss vēl bija kā iepriekš. Līdz kāzām arī, pēc tam jau draugi palika tikai draugiem.lv. Nav jau tā būtu palikuši nesabiedriski, bet vairāk kontaktējamies ar radiniekiem, kuru nav maz.
Tagad, kad ir bērni, mēs 95% brīvā laika pavadām ar ģimeni, mums pat ir savas tradīcijas ko un kā mēs katru reizi darām. Bērniem patīk, mums arī.
Es pat īsti nezinu kad man būtu laiks draugiem. Un mums pat īsti neprasās pēc tā.

Citās ģimenēs, bieži ir gadījies novērot, kā biežas un regulāras draugošanās tomēr bojā attiecības. Visiem, protams, tā nav, bet pietiekami daudziem ir.

Paldies, Dievam, manas tuvākās draudzenes jau ir nopietnās attiecībās un arī gaume mums ir diezgan dažāda. Ja kādreiz gadītos, ka draudzene speciāli mēģina nocelt draugu, gan jau būtu grūti piedod, jo, draudzenei būtu jābūt tai, kas reāli saprot, ka nav jālien citu draudzeņu attiecībās un jāčakarē viss. Un ja tomēr gadās - nu tad, atā un uz redzēšanos.

Kā atceros to dienu tā drebuļu metas.
Ar toreizējo draugu biju kopā jau no 14 gadiem ,viņam tad bija 15, bet viss notika ,kad man bija 18,viņam-19.
Bija vasaras sākums, to skaidri atceros, ar draugiem bija sarīkota pirts, protams,tajā starpā bija arī mana labākā draudzene , kuru zināju jau no bērnudarza laikiem .Nu vot, tajā pasakumā protams neiztrukstošā daļa bija alkohols,draugam jau pirms laika teicu ,ka ipaši dzert negribu un dzeršu tikai kompānijas pēc kādu malciņu. Viss notikās, muzika skan , visi dzer , bet jau vakara gaitā pamanīju , ka draugs ik pa laikam skatās uz draudzeni, nu neko domāju tā vnk sagadijies, pēc kāda laika, daudz nedomāju un gāju karsēties, jautāju draugam vai šis nāks -atteicās ,draudzene tāpat. Kādu laiku jai biju pakarsējusies iznācu laukā, skatos ne drauga ne draudzenes nav, jautāju pārejiem kur šie palikuši ,neviens nezināja , nu neko gāju laukā meklēt apgāju apkārt pirtij neko nemanīju , netālu bija kkāds pieliekamais vai kas ,neatceros jo bija diezgan tumšs jau,gāju uz turieni jo bija tāda kā vaidēšana vai kas , klusām piegāju un ieraudziju- tajā bridi domāju ka zeme pavērsies, rokas tric , kājas tric, sirds dauzas , slikta dūša , visas asinis pēkšņi no sejas aizplust citā virzienā, tajā laikā biju naiva un aizskrēju uz pirti atpakaļ,iegāju iekšā un paķēru pirmo pudeli ko redzèju,pēc kāda laika arī abi balodiši ienāca pirti, bet katrs pa vienam, kjip lai nav aizdomigi, es neizturēju un paņemu draudzeni aiz matiem , tādas dusmas viss vārijās , žel ka visi mani apturēja . Paņēmu mantas un aiskreju prom. Tajā vakarā vēl draugs uzdrikstējas uzrakstit sms ar tekstu« kasnotika,Montai tagad zila acs no tevis» atzvaniju ,izsastiju ,ka visu redzeju un noliku klausuli,

To vasaru visu pavadiju pie omas laukos, jo tā bija tāda plaisa dzive, ka negribeju vairs taja pilseta atgriezsties ...

izlasīju rajas stāstu un vienīgā doma- nu vai cilvēki nav maukas? pilnīgi pretīgi paliek..

Man ar labāko draudzeni ir pārāk dažādas gaumes, tāpēc es domāju, ka tāda situācija nekad nevarētu izveidoties. Es pat nevaru pieļaut tādu domu, jo liekas, ka nekad, nekad, nekad nekas tāds nevarētu notikt.
Vidusskolā gan mana laba draudzene tolaik, sāka satikties ar manu bijušo. Viņa zināja, cik man bija skumji tolaik un vēl dažus sīkumus, bet viņa man godīgi to pateica ar cerību, ka attiecības nemainīsies, bet diemžēl, tās mainījās. Gan es, gan viņa sākām distancēties viena no otras, kļūstot par labām paziņām. Ar tagadējo prātu saprotu, ka nevajadzēja tā, bet ko nu vairs. Ļaunu prātu neturēju ne tad, ne tagad, drīzāk novērtēju, ka viņa to godīgi izstāstīja nevis mēģināja slēpt un melot.

Es pat īsti nezinu kad man būtu laiks draugiem.

Man tas liekas dīvaini. Piemēram, tajā pašā pat forumā, Tu neesi no tiem retajiem komentētājiem, tātad savā ziņā pavadi arī atsevišķi laiku no ģimenes (tev atrodas uz to laiks) un Tev prasās tā komunikācija ar citiem ko arī veic šeit . Kāpēc tad tas ir tik sarežģīti un nevēlami dzīvē?

Man tas liekas dīvaini. Piemēram, tajā pašā pat forumā, Tu neesi no tiem retajiem komentētājiem, tātad savā ziņā pavadi arī atsevišķi laiku no ģimenes (tev atrodas uz to laiks) un Tev prasās tā komunikācija ar citiem ko arī veic šeit . Kāpēc tad tas ir tik sarežģīti un nevēlami dzīvē?

Forumā es padzīvojos paralēli visam pārējam. Man tas pārsvarā ir darba laikā, jo darbs pamatā ir ar datoru, un ik pa brīdim te var ielūkoties, kā atslodze no darba lietām. Un tas prasa pavisam maz laika. Nav jau mums ģimenē tā, ka vienmēr visu laiku kaut ko darām kopā. Katrs kaut ko ņemas ar sevi arī, bet kopīgu nodarbju arī ir pietiekami. Tas nav sarežģīti un nevēlami, man vienkārši neprasās pēc attiecībām ar draugiem.

Man ir kolēģis, kaislīgs makšķernieks, ir ģimene. Viņš ļoti bieži brīvdienas pavada pa upēm, ezeriem, u.c. Hobijs ir hobijs, bet es tā nevarētu. Un manai sievai un bērniem arī nepatiktu ka es visu laiku kaut kur skraidu apkārt.