Vīrietis un nauda.

Zini,viens ir domaat,kaa buutu,bet otra lieta ir realitaate-esam preceejushies,viirs maksaa visu.nav man naudas.punkts.

Saku pec sevis - esam kopā 5 gadus - 3 gadus dzīvojam kopā - ir tā, ka viņš maksā īri - es komunālos. Palielam es pērku pārtiku - protams vinš ari man iedod pa retam naudu pārtikai. Kad ejam kkur ārpuss mājas viņs visur maksā. Viņš uztur auto - lej degvielu. Bet atsevišķie rekini kas katram ir - maksājam katrs pats.

Bet,kad sanjemu kaadu naudu,tad neesmu skopa- kaut kur izejam paeest utt..

Par visu maksājam vienādi - par dzīvokli dalām uz pusi. Pirkumiem - uz pusi. Neuzskatu, ka šādas lietas kādam jāapmaksā vairāk vai mazāk. Mani apmierina tas, ka visas tālākās izklaides (kino, restorāni, dāvanas) sedz vīrs.

Es protams saprotu,ka pie mūsu ekonomikas viens pats vīrietis nevar visu apmaksāt (nerunāju par visiem) un dalīšana uz pusēm ir diez gan sastopama.Mans puisis pats visu maksā,bet es viņu bieži lutinu un pērku dāvanas,jo man gribās kaut kādu cieņu arī izrādīt.Pārtiku pa lielam pērku es,jo viņš diez gan vēlu pārnāk mājās.Brīvdienās pārtiku abi kopā braucam un pērkam.
Uzskatu,ka vīrietim ģimene ir jāapgādā,agrāk tā arī bija,bet tagad citi laiki un pie mūsu platuma grādiem nu ir kā ir.

Kad īrējām dzīvokli, maksājumi bija kā eliizaa, viņš īri, es komunālos. Tagad, kad krājam savam dzīvokli, un padzīvojam pie vecākiem, mums tādu izdevumu nav. Bet viņš uzreiz pateica, ka dzīvokļa kreditu ņems uz sevi, tas ari būs mūsu galvenais meneša maksājums.
Pārtiku pērkam, kā kurš iebrauc veikalā.

Kuram ir nauda, tas samaksā. Neko nedalām.

Kopumā es pati esmu augusi tādā ģimenē, kur gan mamma, gan tētis strādā, tomēr dzīvokli, remontus, mēbeles pirka tētis, tapat deva naudu pārtikai. Mamma par savu naudu arī pirka pārtiku, apmaksāja man pusdienas utt. Tāpēc arī uzskatu, ka ģimenē vīrietim ir jāuzņemās lielākā atbildība par visiem maksājumiem.

Man ģimenē ar sievu ir vienošanās - es viņai katru piektdienu dodu iepriekš norunātu summu, no tās visus rēķinus apmaksā, iepērkas lielāko tiesu tikai viņa. Pats kaut ko arī regulāri piepērku no pārtikas, bet lielākotiesu kaut kādus našķus, augļus, utml. (protams - ne tikai sev, bet - visiem). Ja notiek gājiens paēst arpus mājas vai kas tamlīdzīgs, - protams, - maksāju es.

uzskatu, ka jādala līdzīgi, bet, ja vīrietim ir stipri lielāka alga, tad viņam būtu jāmaksā vairāk, lai nav tā, ka sievieti visu algu atdod tikai maksājumos un beigās viņa pat nevar atļauties neko sev. protams, ja ir finansiālās grūtības abiem, tad abiem jāsaspiežas.
mums ir tas variants, ka vīrietis pelna vairāk nekā es. es maksāju komunālos, viņš īri un pārējos maksājumus. par telefoniem katrs maksājam savus rēķinus. pārtiku pērkam kopā kā kuro reizi, bet apmēram vienlīdzīgi sanāk vai viņš nedaudz vairāk piepērk. atsevišķi man naudu nedod, jo man to arī nevajag. pati pelnu un paliek arī pāri, lai varu atļauties kko sev, viņam vai mums kopā.

Esmu tā saucamā mājsaimniece, esmu bērna kopšanas atvaļinājumā. Pelna tikai draugs, diezgan pietiekami. Tākā viņš maksā par visu, kā arī iedod man naudu manām vajadzībām. Un mazuļa lietas pērkam par mazuļa kopšanas pabalstu. Par to pabalstu sanāk viss ko mazajam vajag, jo pabalsts tika paaugstināts. :)

sākotnēji pārtiku daudz pirku es. aizgāja diezgan liela daļa naudas. bet tas laikam tādēļ tās nedrošības pēc, ka varbūt skatos uz viņa naudu, lai gan nekad to nebija pieminējis. kad mums attiecības kļuva nopietnākas, tad arī viņš vairāk visu sāka pirkt utt.

Kad mēs bijām tikai divi,bez bērna, tad es mēģinājām maksājumus apmaksāt proporcionāli savai nopelnītajai naudai, jo vīrieša alga bija 2xlielāka nekā manējā un pret mani nebūtu godīgi, ja vajadzētu visus maksājumus dalīt divās vienādās daļās. Tad maksājām tā: 2/3- viņš, 1/3 - es. Neuzskatu, ka viss būtu jāapmaksā vīrietim, ja es strādāju un man ir nauda, tad kāpēc, lai es nedodu savu iegūldījumu kopējā dzīvošanā, ēšanā?! Veikalā, pērkot ēdienu, citreiz maksāju es, citreiz viņš.
Tagad gan, kad mums ir bērns un es nestrādāju, tad gandrīz pilnīgi visi maksājumi ir uz vīrieša kakla, no savas naudiņas varu atļauties samaksāt savu telefona rēķinu un nopirkt higiēnas preces. Ā un ediena pirkšanai man tiek dota nauda :)

Vīrietim jāuzņemas lielāki tēriņi- dzīvošana utt. Vīrietim jālutina sava sieviete. Sieviete var tur sapirkt paiku šad tad, nopirkt jaukas lietiņas mājai, higiēnas preces utt. Bet vīrietim ir jānes lielais mumuts, savādāk manās acīs tas nav vīrietis.

Mums netiek šķirots, kam kura nauda, visa tiek likta kopā. Ja pašai nav, tad prasu draugam, neredzu tur neko briesmīgu

Atkarībā no ienākumiem. Es izvēlējos tādu vīrieti, kas sedz visus maksājumus un par idienas rūpēm jāuztraucas nav! :)

Un ko īsti darīt studentu attiecībās? Kad meitenei vecāki dod lielāku summu, bet puisim ne tik?

Mans obligātais ikmēneša maksājums ir telefona rēķins. Pārējo sedz draugs.

Neuzskatu, ka visās attiecībās jābūt tieši šādi, bet manās obligāti. Es iedomāties nevaru situāciju, kad aizejot vakariņās ar draugu, es paziņotu, ka izmaksāšu :D Viņš droši vien nedēļu ar mani nerunātu :D

Vīrs maksā dzīvokļa kredītu un komunālos. Es pārējos mazos maksājumus. Pārtiku pārsvarā pērku es, jo viņš vēlu pārnāk mājās, bet viņš dod arī naudu pārtikai.
Neuzskatu, ka vīra algai jābūt ģimenes kopējam budžetam, bet sievas algai- tikai sievai. Jāskatās cik kurš pelna un ko var atļauties maksāt.

mans ideālais modelis kopdzīvē, ja vīrietis pelnītu ievērojami vairāk kā es, būtu, ja viņš segtu dzīvesvietas izdevumus un kopīgās izklaides, manā pārziņā būtu pārtikas un gatavošanas jautājumi. neatbalstu modeli, kad vīrietim jāsedz viss - sākot ar dzīvokli un beidzot ar maniem ragiem nagiem.