Atkal nakts stunda klāt, fantastiska mūzika uz austiņām un kārtējās pārdomas par to, kāpēc viss ir tā, kā ir. Neuzskatu sevi par nesimpātisku, bet es nesaprotu, kāpēc man attiecības neveidojas tik brīvi un viegli, kā citiem? No vienām tiec vaļā un uzreiz ļaujies nākamajām? Es jau vairākus mēnešus sēžu viena, neesmu pat ne ar vienu neko sākusi veidot, kaut arī randiņi ir bijuši tiešām daudz. Mani neviens no tiem puišiem vnk nepaķer...esmu pārāk izvēlīga vai kā, bet nav tā klikšķa man. Un man šobrīd tik ļoti pietrūkst tā mīļā pleca, kas samīļo, apskauj un sabučo, ģimene ir tālu, un tas vairs nav gluži tas, ko viņi man var sniegt. Draudzenes arī nespēj sniegt to, kas man tik ļoti šobrīd pietrūkst. Es tik ļoti gribu, lai vnk ir, kas sasilda, uzmundrina un atbalsta...bāc, es gribu sajusties vāja. Kur viņš ir? Izplūstu asarās šonakt...