Manuprāt, lēmums "precēties" uzliek lielāku atbildību par sevi, attiecībām un otru cilvēku. Tās vairs nav parastās attiecības, kur dzīvo kopā, te jādomā par otru cilvēku nedaudz savādākā līmenī. Noteikti, tā savā ziņā ir arī kā drošības sajūta - ja kopīgi iegādāts mājoklis, auto, tad pie nopietniem šķiršanās gadījumiem kopīgais īpašums tiek sadalīts abiem, nevis paliek tam, uz kura vārda bija uzrakstīts, un pierādi, ka tu arī piedalījies maksāšanas procesā. Laulību šķiršanas process, manuprāt, arī nav no tiem vieglajiem, tādēļ arī audzina raksturu - ja cilvēki nebūtu precējušies, pie kāda noteikta strīda jau sen būtu aizgājuši katrs savu ceļu, bet laulībā ir jādomā par visu šķiršanās procesu, un varbūt beigās saprot, ka nav jēgas dēļ tāda strīda visu ģimenes ligzdiņu jaukt, izrunājas, tiek tam pāri un dzīvo tālāk. :)
Tātad - esmu par laulībām, ja abas puses tam ir nobriedušas un uzskata to par vajadzīgu, lai gan pati neuzskatu to par (nosacīti) attiecību augstāko punktu. Es varētu arī neprecēties, jo man ne visai saista tā visa laulību un kāzu padarīšana :D