Kāda jēga precēties ?

Es zinu, ka preceties ari kadreiz gribetu,tajaa baltaajaa,skaistajaa kleitinaa, bet ne savos labajos,skaistajos gados,jo tad viss mainas, izbaudu dziivi un taa.

Es driizaak veletos preceties ap gadiem 40-50, un arii tikai tad ja ar to cilveku bushu pazistama ilgu laiku un jutiishu ka viss kas veidosies buus preceeshanaas veerts.

Bet ir atkal tas, ka pec tiem 40-50 gadiem arii dzive turpinas un mainas, bet man tas ir piemerotaakais laiks. Tas nekas ka iespejams jau busu krunkaina

skumji, ka tik daudz šķirtu laulību. bet domāju, ka cilvēki neprot sadzīvot, jo katram ir tik augsts egoisms, ka cīnās , kurš nu būs parāks

Es neprecēšos. Nav garantijas, ka paliksim kopā mūžīgi un var kaut kas notikt, ka pazūd interese vai vīrietis sāk iegrimt atkarībās vai vēl kas.. Dzīvot kopā arī var vienkārši tāpat un justies jau kā precētam pārim. Man nav vajadzīga tikai tā ceremonija, baltā kleita un gredzens pirkstā.

Liela daļa laulību rakstāma zem 'Grūtniecības tests uzrādīja - būs kāzas.'

Manuprāt, lēmums "precēties" uzliek lielāku atbildību par sevi, attiecībām un otru cilvēku. Tās vairs nav parastās attiecības, kur dzīvo kopā, te jādomā par otru cilvēku nedaudz savādākā līmenī. Noteikti, tā savā ziņā ir arī kā drošības sajūta - ja kopīgi iegādāts mājoklis, auto, tad pie nopietniem šķiršanās gadījumiem kopīgais īpašums tiek sadalīts abiem, nevis paliek tam, uz kura vārda bija uzrakstīts, un pierādi, ka tu arī piedalījies maksāšanas procesā. Laulību šķiršanas process, manuprāt, arī nav no tiem vieglajiem, tādēļ arī audzina raksturu - ja cilvēki nebūtu precējušies, pie kāda noteikta strīda jau sen būtu aizgājuši katrs savu ceļu, bet laulībā ir jādomā par visu šķiršanās procesu, un varbūt beigās saprot, ka nav jēgas dēļ tāda strīda visu ģimenes ligzdiņu jaukt, izrunājas, tiek tam pāri un dzīvo tālāk.
Tātad - esmu par laulībām, ja abas puses tam ir nobriedušas un uzskata to par vajadzīgu, lai gan pati neuzskatu to par (nosacīti) attiecību augstāko punktu. Es varētu arī neprecēties, jo man ne visai saista tā visa laulību un kāzu padarīšana

Tad,protams, plika mīlestība un trešais - juridiskā puse.

Man laulība ir apliecinājums tam, ka konkrētajā dzīves posmā vīrietis ir mani izvēlējies kā īsto un vienīgo. Ja šāda apliecinājuma nav, uztveru to kā mājienu, ka gan viņš, gan es esam atvērti tam, lai atrastu kādu labāku.

Ja cilveki savas attiecibas atstaj novarta,tad vinas jebkura gadijuma agri vai velu beigsies. Parim ir jasaprot,ka attiecibas nedzivos pati savu dzivi, vinas ir javeido...visu muzu. Un tas nozime darbu ar sevi, loti lielu darbu. Bet parasti ka likums,pec kazam abi atslabst un izdoma,ka lauliba nav prieks viniem, jo redz, virs man nevelta uzmanibu,rupes utt., bet jautajums tad rodas : bet vai tu pati to esi pelnijusi? Isak sakot,viss ir musu uztvere.

Precēšanās jēga izskaidrota Civillikuma daļā "Ģimenes tiesības".

Libra, +++!

Un bez laulības arī nav nekāda pienākuma vienam pret otru - ja kas nepatīk, var droši krāmēt mantas un doties prom, nekādu saistību, nekādas atbildības!

Es driizaak veletos preceties ap gadiem 40-50, un arii tikai tad ja ar to cilveku bushu pazistama ilgu laiku un jutiishu ka viss kas veidosies buus preceeshanaas veerts.

Ko tad tu precēsi ? 60 gadīgu ? Visi 40 gadnieki vai būs jau precējušies, ar bērniem vai ja bagāti paņems sev 25 gadīgu sievu !

Pievakarei + Tā vairāk ir kā juridiska nodrošināšanās.
Agrāk man bija tieši tas pats jautājums- kāda jēga precēties, ja pēc tam tik un tā daudzi šķiras? Kāpēc nevar tāpat dzīvot kopā? Un tad nu, lūk, man izskaidroja šo juridisko pusi, kas ieviesa skaidrību precēšanās jēgā.
Un otrs- ja esi pārliecināts, ka nevienu vairs negribēsi un šis cilvēks ir tas, ar kuru redzi kopā pavadām savas vecumdienas... kāpēc gan ne.

Pirms vairākiem gadiem arī es domāju līdzīgi kā autors.
Tagad domas ir mainījušās, jo nu jau esam pietiekami pieauguši, lai saprastu, cik nopietns ir šis solis. Kopā esam ilgu laiku, kura laikā esam paspējuši parādīt visus mīnusus. Apnicis, ka sabiedrībā ir jāsaka ''mans draugs'', pēc kā seko jautājums, vai tas ir arī mana bērns tēvs. Liela loma ir tam, ka precētiem cilvēkiem ir lielākas priekšrocības. Piemēram, notiek negadījums- vajadzīga nez kāda atļauja operācijai, draudzenei jau neprasīs atļauju. Dokumenti ir jāparaksta sievai vai vecākiem. Arī pārdeklarēt var tikai laulātais, ne dzīvesbiedrs. Vispār- ļoti daudzas ar dokumentiem saistītas lietas, lai būtu mazāks ''čakars''.

Un, jā, nepatīk, ja dara, kā Quenn teica-

Liela daļa laulību rakstāma zem 'Grūtniecības tests uzrādīja - būs kāzas.'

*Queen

Un vispār- man patīk šis teiciens(neatceros vārds vārdā, bet doma līdzīga): ''kad agrākos laikos saplīsa kāda manta, to salaboja, bet mūsdienās met miskastē''.
Tāpat arī ar attiecībām, bieži vien pie pirmā strīda pāri šķiras un meklē jaunu partneri, nemaz neiedomājoties, ka attiecībās ir gan kāpumi, gan kritumi.

nu cūciski izdarīties jau laulība neapstādinās, ja cilvēks ir tendēts uz sliktām lietām, apcakarēs arī sievu /vīru. zinu gadījumus, kad precēts pāris būdams, par viena naudu ēda un maksāja rēķinus , otra naudu nolika krāšanai īpašumam. beigās tas , kura nauda tika noēsta palika bešā, jo otrs pateica, ka īpašumā viņa nauda netika ieguldīta.

No mazotnes mācīja ētikas stundās (uz kurām nelabprāt gāju),ka lai veidotu ģimeni,cilvēkiem sākumā jāizveido ļoti spēcīgas attiecības,un jāveido ģimene pēc kāzām t.i bērni.Kaut gan tās stundas man nepatika,tomēr stereotips man ir,ka bērnam jādzimst mīlestībā un laulātā ģimenē.Es zinu,ka ir citi laiki un ir daudz pāru kuri nav precējušies,bet ir ar bērniem un dzīvo laimīgi,bet es nezinu man šis stereotips vēl prātā mājo,varbūt pēc laika sākšu domāt citādi,bet šobrīd es uzskatu,ka bērnus radītu tikai tad,kad būtu salaulājusies.Par to precēšanos es arī ilgi domāju-kāpēc cilvēki precās...nu,manuprāt,tā ir mīlestība nedaudz savādākā līmenī (nerunāju par to,ka ja neprecies,tevi nemīl),tas patiesībā ir atkarīgs no cilvēka un viņa uzskatiem par to.Es,ja precēšos,tad man tas uzliek tādu kā pienākumu rūpēties par otru un sava veida izmaiņas dzīves ritmā.Tas ir mans viedoklis,kā es to redzu!

Nu kapeec uzreiz 60 gadiigu?

Ne jau visi ir tadi kas ir sev atradushi sev uz pusi jaunaaku meichu,un ne visi to grib, ir arii labie viirieshi.

Es domaaju taa, ka ar to viirieti buushu kopaa ljoti ilgu laiku, nevis 50 gados atradiishu kkadu 80gadiigo un tad nu preceeshos, taa nee.

Bet nu dziive raadiis veel, kaa riikoties un dariit.. varbuut arii preceeshos buudama jauna..

Kaazas gribu piedziivot noteikti..

jā, mūsdienās problēma ir tā, ka pie mazākas neveiksmes meklē jau nākamo un domā , ka nu tik būs sākumā jau ir jaunas sajūtas un eiforija , bet pec gadiem 2viem saprot, ka varbūt no vilka bēgdams lācim uzskrējis.

beigās tas , kura nauda tika noēsta palika bešā, jo otrs pateica, ka īpašumā viņa nauda netika ieguldīta.

Sieviete vai vīrietis palika bešā ?

Esmu precējušies 16 gadus. Apprecējāmies kad man bija 25, sievai 26 gadi. Un kāzas bija pamatīgas. Dārgi gan tas maksāja, bet nekad neesam to nožēlojuši. Vajag tikai laicīgi plānot un gatavoties tām.
Lai attiecības būtu labas, tās ir jāuztur labas. Lai seksuālā dzīve būti interesanta, aizraujoša un baudas pilna, pie tās ir jāpiestrādā.
Daudzi pāri palaiž visu pašplūsmā un cer kad viss pats no sevis atrisināsies, bet tikai ne attiecībās un seksā. Tad arī iestājās rutīna un apnikums.
Var taču izdomāt kā interesanti un jauki pavadīt laiku arī pēc 10 vai 20 gadu kopdzīves. Un seksā abi var atļauties daudz veirāk nekā sākumā, jo zin kas kuram vislābāk patīk un kā to saniegt.
Ģimene sniedz vislielāko piepildījumu dzīvē. Tad nebūs ne pusmūža krīzes ne depresjias.