Adopcija - jā vai nē!?

cienu cilvēkus , kuri spēj sniegt mīlestību citu bērniņam

Pozitiiva. Ja dziivee buus iespeeja, veeleetos ar laiku adopteet kaadu un nevis ziidaini, kurus visi grib, bet gan skolas vecuma beernu. Ja ir iespeeja padariit kaada cilveeka dziivi labaaku, kaapeec ne?

Viennozīmīgi atbalstu un augsti vērtēju cilvēkus, kuri spēra šādu soli. Ja man būs iespēja, tad pati labprāt adoptēšu nākotnē bērnu.

jau ilgāku laiku ļoti nopietni apsveru šādu iespēju

atbalstu, prieks, ka vairák bérniem ir normála bérníba! pati - pagaidám vél né, vélák iespéjams

Es klusībā ceru,ka varēšu pati savus radīt,bet vairāk skatos uz adopciju.
Draudzene (ar kuru nejauši iepazinos gaidot pie ginekoloģes rindā) bija neauglīga,teica,ka adoptēja puisi (6 gadi).Viņš palīdz mājas darbos,ir pieklājīgs un arī kautrīgs (neko daudz neprasa).Lielāki bērni tur jau zina,ka ir jāpalīdz vecākiem un kad satiku to viņas puiku...nu dikti jauks bija.Vienīgais,kas viņai nepatika bija tas moments,kad jāizvēlas,jo visi skatās ar cerību,ka "jā,varbūt mani izvēlēsies."

Kad man būs iespēba tad noteikti jā. Un ļoti cienu cilvēkus, kas adoptē bērnu. Sirds vai lūzt apzinoties, cik vinu daudz bez vecākiem :(. Kaut kādu laiku atpakaļ gāja pa tv reklāma, kur stāstīja par bērniem, vnm raudāju un gribējās palīdzēt. :( Ja adoptēšu tad arī skolas vecuma, jo viņiem dzīvē grūti ir.

Alise,

tas tā notiek - kā dzīvnieku patversmē? Ej un skaties, izvēlies? :|

Attieksme pozitīva un cienu cilvēkus, kas ko tādu dara. Īpaši tos, kas ņem vairākus bērnus. Pati...nespēju sevi šobrīd iedomāties ar savu bērnu, kur nu vēl ar kādu svešu, tāpēc šobrīd šāds lēmums man nav aktuāls. Ko nesīs nākotne es paredzēt nevaru. Ja kādreiz nonākšu līdz šādam lēmumam, tad noteikti izvēlēšos adoptēt zīdaini.

Noteikti būtu gatava, taču šaubos par savām spējām, jeb šaubos, ka vispār pati savu miesīgu bērnu spētu labi izaudzināt, kur nu vēl adoptētu, jo šādi bērni prasa vēl lielākas rūpes un pārdomātu audzināšanu.

Queen, nezinu, kā tas notiek Latvijā, bet nejaušības dēļ arī vienreiz nācās Malahova raidījumu klausīties (tiesa, tas bija sen, diez vai tas pats raidījums, ko autore redzēja) un sapratu, ka vismaz Krievijā sākotnēji dod iepazīties ar bērnu dokumentiem (? vai kaut kādu aprakstu, bildi) un tad to bērnu, kuru gribētu izvēlēties, satiec.

Domas - pozitīvas. Vai pati varētu - tagad nespēju pateikt.

biju brīvprātīgā bērnu namā, bēdīgi tur, cik atceros vecākie bērni nemitīgi komandēja mozos, tie jau iebaidīti uz reiz raustās, es nopietni apsveru arī kādreiz adoptēt arī skolas vecuma, jo mazuļus jau visi grib, bet gribas dot iespēju tādam kuram mazāk iespēju, es mīlu bērnus un domāju man nebūtu problēmu viņu pieņemt kā pašas bērnu :)

Attieksme pozitīva.
Mans vīrs vēlas vēl bērnus, bet es nevēlos vairs dzmedēt (priekš manis tas bija kkas šausmīgs), esmu piedāvājusi viņam adoptācijas variantu, bet viņš ir pret. Vēlas bērnu, kas ir radies no viņa un manis, tāpēc tā arī paliksim ar vienu bērnu.

Queen detaļās nejautāju,bet cik saprotu sākumā tur ir kaudze dokumentu jākārto,jābūt 25 gadiem un vēl laiks,lai bērnu iepazītu utt.

uzskatu, ka pret adoptēto bērnu nevajag izturēties, kā pret īpašu, tāds pats kā visi, no tā vēl vairāk problēmu rastos.

Pagaidām esmu vēl esmu par jaunu bērniem, taču jau pāris gadus ir stingra doma adoptēt bērniņu. Arī noteikti ne zīdaiņa vecuma.
Vai Jūs esat domājušas par to, ka, ja adoptēsiet un būs arī sevis iznēsāts bērniņā, vai adoptēsiet pirms, vai pēc dzemdēšanas. Tam noteikti ir psiholoģiskas dabas ietekme uz bērniem, taču es nespēju izlemt, kā būtu labāk.

Es esmu domājusi par šādu variantu tīri teorētiski. Domāju, ka varētu adoptēt, bet tikai tad, kad savējie jau izauguši un sākuši savu dzīvi. Baidos, ka savādāk neapzināti tomēr savus mīlēšu vairāk. Kad savējie jau izauguši, tad kāpēc neveltī savu mīlestību vēl kādam bērniņam, kuram dzīvē nav paveicies?

Nu, nezinu! Vai tad tam bērnam nevar būt iedzimts kaut kas tāds, ko pat ar vislielāko mīlestību nevar dabūt no viņa ārā? Nekad taču nevar zināt, kas ir bijuši viņa vecāki!

es gribu laist pasaulē pati savu bērniņu. taču, ja izrādītos, ka kaut kādu iemeslu dēļ to nevaru, visticamāk, apdomātu adopcijas variantu, taču pilnīgi pārliecināta neesmu. man būtu bail par iedzimtām lietām un to, kā tā vide varētu būt ietekmējusi viņa raksturu (iespējams, neatgriezeniski)

Es gribētu pati dzemdēt divus bērnus un tad, ja apstākļi + finanses ļauj, es labprāt paņemtu adopcijā kā trešo bērnu. Bet tā ir tikai tāda vīzija, nezinu kā reālajā dzīvē viss izvērtīsies un ko mans bērnu tēvs/vīrs teiktu. Tāpat arī nezinu vai es vispār protu apieties ar bērniem, nu īpaši neiespringstu par to vai ņemšu adopcijā bērnu vai nē, neskrienu laikam pa priekšu..