Prasība

daru to katru dienu! jo viņš strādā, es esmu pa mājām. prasība tā nav, tā vienk ir iegājies, ja viņam ir kāda brīvdiena- kas ir ļoti reti, tajās dienās visus darbiņus ko daru es-mazgāju traukus, tīru un taisu ēst- tad to dara viņš :)

Jautājums ir tieši par pienešanu vai arī par ēst gatavošanu kā tādu?

Nekad pat nebiju iedomājusies, ka kāds varētu pieprasīt, lai viņam uzliek ēdienu uz šķīvja un pienes klāt. Mūsu ģimenē katrs pats sev ieliek porciju, jo katrs pats zina, kas viņam no pagatavotā garšo labāk un cik daudz gribēs ēst.

Absurds jau ir pata vàrds- PRASĪBA, un tàlàkais tad jau nav vairs svarīgi.
Es kà meitene esmu to pieredzèjusi ģimenē un man ko tādu izlasot šermuļi skrien.

*pats

Iepriekšējās attiecībās bija iegājies jau no paša sākuma tā, ka uzliku un arī pienesu, jo tāpēc, ka gandrīz vienmēr arī taisīju ēst un zināju kā un cik ēd. Neuzskatīju to par baigo apgrūtinājumu, bet ja tā būtu prasība, tad noteikti to nedarītu un tas man nepatiktu.

Nav jau grūti ikdienā salikt visu uz šķīvja, bet noteikti nepaciestu to kā obligātu prasību. Principa pēc! Tā kā virtuvē saimniece esmu es (vispār jau ne tikai virtuvē, bet nu tas tā...), tad arī noteikumus uzstādu es! Ja gribēšu - likšu uz šķīvja un pienesīšu, ja negribēšu (tas gan ir reti, bet tomēr var uznākt) - vīrietis pats pacels pakaļu, pats uzliks uz šķīvja gan sev, gan man un pēc tam arī traukus vēl samazgās. Un nekas nenormāls tajā nav!

Es nesaprotu, kā var vispār tik tālu aizdomāties - kurš uzliek ēdienu uz šķīvja. Protams, ja ir pieprasīšana, uzspiešana un dusmošanās, tad jau tas nav normāli, bet citādi kā vispār var attiecībās pievērst uzmanību tam, kurš aiznesīs kopīgi ēstās šokolādes papīru uz miskasti, kurš nomazgās karoti, kad visas ir netīras, kurš uzvārīs tēju vai kurš uzliks ēdienu uz šķīvja. Jo tālāk, jo trakāk, goda vārds!

Neesmu nevienam kalpone. Ja pats nevar uzlikt – lai neēd.

Pašas izlaižat večus un pēcāk brīnās.

Nezinu, savās mājās neesmu tādu prasību dzirdējusi, un pieļauju, ka nedzirdēšu arī, es audzinu savu vīru! :D

Parasti ēdienu viņam pasniedzu pati, man tas tā automātiski sanāk. Mēs vēl kopā nedzīvojam, tāpēc ir bijušas vairākas reizes, kad pasaku tur ir tas un tas, liec pats! Nevēlos pieradināt pie tā, ka vienmēr kā kalpone viņam visu pasniegšu. Tomēr, kad esmu pie viņa, viņš visu pasniedz man. Kad dzīvo kopā, protams, šī štelle jau grozās savādāk. :D
Starpcitu, ar draugu par šo biju laiciņu atpakaļ runājusi. Esam jau sarunājuši to, ka pats daudz maz sevi apkalpos, protams, ne tad, kad gadās izņēmums gadījumi, piemēram, ja esmu mājās, bet viņš nāk no darba. Šajā gadījumā noteikti sagaidīšu mīļoto ar siltu ēdienu. :)

Esmu pamaniijusi, ka ljoti biezji izskan taads termins kaa "kalpone", kad iet runa par maajas sakopshanu, eest gatavoshanu utt. Man liekaas tas biezji vien paarspiileeti, ja vien viirietis nav no diivaanseedeetaaju sugas, kursh pieprasa reekinus daliit uz puseem, bet kopdziivee ieguldiit darbu neveelaas. Taa vien skjiet, ka feminisms ir novedis sievieshu dzimumu tik taalu, ka driiz griidas uzmazgaashana vai trauku nomazgaashana buus apkaunojosha nodarbe. Nav briinums, ka pie daudzaam sievieteem ciemos ir bail apseesties, ka tik dreebes nenosmeeree.

Nopietni? Arī pie mums dažiem vīriešiem piemīt skatījums, ka sieviete ir nevērtīgāka par govi vai kādu citu dzīvnieku? Man ir aizdomas, ka tie prasību uzstādītāji bērnībā ir piedzīvojuši to ģimenes modeli, kurā mammīte apčubina tētiņu no visām pusēm, un pieņēmuši, ka tas ir vispareizākais. Vīrietis ir pavēlnieks, sieviete-naivā zostiņa, kas pakļaujas katrai pavēlei.

Man ir aizdomas, ka tie prasību uzstādītāji bērnībā ir piedzīvojuši to ģimenes modeli, kurā mammīte apčubina tētiņu no visām pusēm, un pieņēmuši, ka tas ir vispareizākais. Vīrietis ir pavēlnieks, sieviete-naivā zostiņa, kas pakļaujas katrai pavēlei.

Man gan skjiet, ka ja mammiite buutu apchubinaajusi teetinju, kaut kas taads nebuutu izveidojies,jo teetinjsh varbuut nebuutu notinies taalees zilajaas. Shitaadi eksemplaari visbiezjaak ir augushi bez teeva un maates ir pashaizliedziigi veltiijushas dziivi deelam. Ja uzmaniiba sievietei ir jaadala starp deelu un viiru, tad ir mazaaka iespeejamiiba, ka izaugs egoists un naakamaa pasaules naba.

Viennozīmīgi nē!

Katram pārim savi paradumi. Mana mamma vienmēr visiem saliek ēdienu pa procijām, smuki noformē un pasniedz vai uz galda, vai pienesot klāt. Vīram arī viņa tā dara ikdienā - nenotiek nekāda patvaļīga ložņāšana pa katliem.
Es tā nedaru, man tas liktos jocīgi.

Sataisu ēst, uzlieku uz šķīvja porciju, reizēm idekorēju un saucu vīru ēst:) Tas arī skaitās???

Prasības nav, bet pārsvarā uzlieku 'ēdienu uz šķīvja, ēdam pie virtuves galda, tā kā pienešana izpaliek.
Oi, jā, zinu šādus māmiņu lutekļus-sēdēs un sapūs, bet pats sev ēdienu neuzliks..liekas dīvaini :D

Nē, nelieku ēdienu draugam uz šķīvja, jo vienkārši es nezinu cik daudz viņš grib ēst, tas mēdz mainīties.
Apkalpoju tikai tos,kas paši nav spējīgi uzlikt sev uz šķīvja pārtiku.

Heh interesanti padalīties ar šo to ..
Tā kā esmu cīrulis, un man visas draudzenes ir bijušas pūces, kas mīl pagulēt līdz 12.00 brīvdienās .. es arī viņām to ļauju. Tad nu es parasti taisu brokastis brīvdienās un bieži ir "brokastis gultā". Ir bijis gadījums ar vienu sievieti, kas bez maz vai kategoriski atteicās no "brokastīm gultā" un cēlās augšā, lai pabrokastotu pie galda. Tas tā ..
Bet, tā kā es bieži pagatavoju un uzlieku, un pienesu klāt, tad arī no sievietes sagaidu to pašu .. tomēr tā nav "prasība", un, ja viņa to reizēm neizdarīs, tad arī no manis nesagaidīs, ka es uzlieku un pienesu klāt. Respektīvi - pārāk nelutināšu, ja viņa man pretī nelutinās, jo zinu, ka izlutinot pārāk otru pusīti, tādas lietas jau pārtop par pašsaprotamām un tad jau vairs tam nav palutināšanas efekta ..
Piemērs - brīvdienas rītā pieceļas ap pusdienlaiku un pirmais, ko iznākot no guļamistabas dara - sāk neapmierinātībā bļaustīties:"Kur ir manas brokastis", kad vienreiz nebiju pagatavojis .. rezultātā vairs nesaņēma brokastis mēnešiem no manis.

Manuprāt, uzstādīt "Prasības" ir negudri .. ja man uzstāda prasības, tad var rēķināties ar to, ka tāš netiks ievērotas, jo esmu dikti spurains :D Tomēr sarunāt ar mani var visu, ja māk normāli runāt un ar mani apieties. Attiecībās, manuprāt, ir jāvalda demokrātiskai atmosfērai un "prasības" tur nekādi neiederas, jo nostāda kādu augstāk .. tad ir jāiet uz kompromisu .. izpildīšu Tavu prasību, ja Tu izpildīsi manu prasību .. kaut kā tā .. un reizēm to ir forši izmantot :D