Un pēkšņi tu atskārt, ka...

Vai Tev gadījumā ļoti sen nav bijis atvaļinājums?

Pirms bērnu kopšanas atvaļinājuma man bija stipri līdzīgas doma - tagad, esot bērnu kopšanas atvaļinājumā, man ārkārtīgi pietrūkst tieši tādas rutīnas, kādu tu aprakstīji. :)

Laikam jā, mainītu. Jo var filosofēt bez gala un malas par reinkarnācijām, n-tajām dzīvēm, bet ko gan tas maina, ja vienīgā dzīve, ko atceros, ko jūtu un zinu - ir šī? Tikai viena vienīga! Arvien vairāk apjaušu, ka ir jābūt laimīgai, arī tad, ja tas ir pret standartu. Bieži domāju līdzīgi - kāda gan vērtība ir rauties, ja neesi laimīgs, kur ir tā robeža, cik kas mūsu dzīvē ir vērtīgs? Varbūt tiešām labāk ir cept kruasānus un veidot māla rūķīšus? Šeit ir tikai viens "BET" - vai pietiks praktiskaijai iztikšanai. Ja jā, tad neredzu šķēršļus.

haha, womankind +1 :D

Es ik pa laikam ņemu atvaļinājumus, jo vienkārši tiešām man tas viss ir apnicis, pat esmu izņēmusi jau visu vasaras atvaļinājumu :(

Visupirms, lai arī esmu karjeras cilvēks, nekad neparakstītos uz tādu darbu. Biroji, sapulces un žaketes nav man.
Tomēr, ja būtu tavā situācijā vai vienkārši dzīvē pārņemtu vēlme pēc pārmaiņām - tās arī meklētu! Protams, daudz ir atkarīgs no tavas situācijas dzīvē. Ja tev ir bērni, kas jānodrošina, kredīts, kas jāmaksā vai kā citādāk - savā ziņā esi ierobežota. Tomēr, ja tava karjera ir galvenais, kas tev ir, tad nav nekādu problēmu no tās arī atvadīties un mesties citās avantūrās. Ja gribēsi - vienmēr varēsi atgriezties šajā lauciņā. Dzīve ir tikai viena - kāpēc neizmēģināt kaut ko citu?
Nezinu, kas ir tas cits, kas tevi vilina, bet tu noteikti nezaudēsi neko, ja to izmēģināsi! Skumjāk būs tad, ja šāda atklāsme nāks mūža nogalē, kad sapratīsi, ka visu dzīvi esi vergojusi sistēmai, kas tev nepatīk.

Jā. Tikko nomainīju savu darbu ofisā pret daudz radošāku, kā arī stresaināku, bet reizē interesantāku. Radi, draugi nesaprot, cits vēl pie sevis varbūt domā,ka esmu atlaista, nevis pati aizgājusi :D Bet galvenais,ka esmu priecīga par savu izvēli un laimīga. Naudas ziņā gan man nekas stipri nemainās :)

Es gan, Nika, labprāt gribētu Tavu darbu :D Redz - nekad nav labi :D

Lusy, no kādas jomas nāc un kādā tagad darbojies? :)

Godīgi, es ar vairākus gadus strādāju birojā, un saprotu tikai tagad, ka tas nav man, man patīk darbs ar papīriem, bet ne vienā vietā monotoni, pati vēlētos valdīt pār savu laiku, un zinu, ka viss būs :), man laba sajūta, ka mana dzīve noteikti mainīsies, un tikai uz labu :)

Biroja darbu strādāju jau astoto gadu... laikam ar to arī pietiek. Bet kā lai tagad kaut ko maina? Visa izglītība, darba pieredze ir tikai ap un par to. Esmu kaut kur galīgi šķērsām aizgājusi :(

Es strādāju ofisā saistībā ar mārketingu un pārdošanām. Ārzemju klienti, tās pašas sapulces utt. Tagad pārgāju uz apkalpojošo darbu, tā laikam jāsaka :D Veidoju pasākumus un atbildu par reklāmu vienai jaunai kafejnīcai/ restorānam. Tā kā iestāde vēl pagaidām maziņa, tad arī palīdzu apkalpot cilvēkus utt :) Katrā ziņā esmu ļoooti apmierināta, jo man tik tiešām neder ofisa darbs.

Pirm 1.5 gada biju Tavā situācijā. Man bija labs darbs, iespējas, bet.. draugs pārcēlās uz citu valsti. Kādu brīdi domājām, ko darīt un tad izlēmām, ka braukšu pie viņa, jo tajā brīdī sev paaugstinājumu darbā neredzēju un tas gremdēja manu motivāciju tur strādāt, zināju, kurā datumā rakstīšu atlūgumu un.. nedēļu pirms tā datuma man piedāvāja sen kāroto paaugstinājumu :D Es atteicos, uzrakstīju atlūgumu plānotajā datumā un pārcēlos uz citu valsti.
Šeit gadu nevarēju atrast darbu. Precīzāk sakot tādu darbu, kādu meklēju, jo domāju, ka tas ir tas, ko man vajag. Kopš atbraucu uz šejieni, par manu aizraušanos ir kļuvis ēdiens - gan tā sastāvs, pareizs uzturs, gan arī, protams, gatavošana. Tad nu sāku rakstīt recepšu blogu. Pirms pāris mēnešiem izlēmu profesionālajā ziņā sākt skatīties uz citu pusi, nosūtīju CV uz vienu restorānu un nākamajā dienā jau biju pārrunās, aiznākamajā sāku strādāt. Un man tik ļoti patīk! Man patīk tas darbs ar cilvēkiem, pasniegt viņiem ēdienu, sagatavot (esmu kaut kas pa vidu starp pavāra palīgu, viesmīli un virtuves darbinieku) un redzēt, ka ēdiens cilvēkus iepriecina. Man ir sajūta, ka viņi nāk pie manis gardi paēst un prom dodas apmierināti, laimīgi. Tā arī lēnā garā virzos pretī savam sapnim - mazai, mīlīgai kafejnīcai.
Vai es gribētu atgriezties birojā? Nekad! Kā atceros tos papīra kalnus, milzīgo atbildību, stresu, spriedzi.. Nē, paldies.
Protams, no daudziem saņemu šķību skatienu, sak' Latvijā biji tādā darbā, bet tagad nēsā traukus un griez gurķus. Jā, šiem sabiedrības uzskatiem par to, kas ir un kas nav labs darbs, ir visgrūtāk stāvēt pretī, daudzi nesaprot, ka ne visiem ir aicinājums sēdēt 8h dienā pie datora, nēsāt kostīmiņus un naktīs negulēt dēļ stresa darbā.
Jā, tas prasīja man daudzus gadus birojā un augstskolā, lai saprastu, ka tas ir tas, ko es negribu :D Bet labāk vēlāk, nekā nekad :) Tagad esmu laimīga savā vietā un tas ir galvenais!

Ka varētu vienu dienu pamosties un nebūtu uz to visu jāiet. Tā vietā vietējā bodītē varētu cept pīrādziņus vai puķu bodē ziedus kārtot un pārdot. Nu tā... pa vienkāršo, bez lieka stresa un milzu atbildības. Vai vispār būt mājsaimniece, kurai beidzot ir laiks veļu ar rokām izmazgāt un pagatavot 3 ēdienu vakariņas vīram.

Kaut arī tagad no Sievietes tiek sagaidīts, ka viņa ir arī karjeriste un apvieno to ar bērniem un ģimeni, un ko tik vēl ne, es svēti ticu, ka Sievietei tas NAV vajadzīgs.
Nu labi, ja gribas, tad jā, bet, galu galā, Tu atskārt, ka patiesi labāk gribi mierpilnu, harmonisku dzīvi bez lieka stresa, ko mums uzgrūž šis informācijas un stresa pārbagātais laikmets.

Virzies uz to, kas Tev liek būt laimīgai - pat, ja tas nozīmē atvērt savu pīrādziņu bodi un sacept vīram tās vakariņas :)

Kas tur bija par tiem 7 gadiem - ka ir iziets kāds cikls un kaut kam ir jāmainās? Es, protams, savā ziņā apbrīnoju tos cilvēkus, kas gadu desmitiem nostrādājuši vienā darba vietā, bet mūsdienās cilvēkam nepieciešamas pārmaiņas un dinamika.
Man ir bijusi līdzīga situācija, kad es biju nostrādājusi 5 gadus vienā vietā. Turklāt tajos 5 gados sāku kā apkalpojošais darbinieks, vēlāk paaugstināja par maiņas vadītāju, bet tā kā joma bija ļoti specifiska, bija ļoti daudz stresa, es sapratu, ka nest atbildību par citu sastrādātajiem s*** un nepilnībām es nevaru. Atteicos no maiņas vadītājas amata un sāku darīt to pašu, ko sākumā. Biju savā ziņā laimīgāka, jo nebija lielās atbildības nastas.
Pašreizējā darba vietā man arī piedāvā tādu kā paaugstinājumu, bet es to nepieņēmu, jo zinu, ka patiesībā neesmu komandas cilvēks un atbildību gribu un varu nest vien par savu padarīto. Citu problēmas ņemu pārāk personiski, man ir augstas prasības pret sevi un citiem. Zinu, ka kādā dienā es kā komandas vadītāja darītu komandas darbinieku nepadarītos darbus un to es negribu.
Domāju, ka ja tu cītīgi "raidīsi domu visumā", sevi arvien vairāk noskaņosi uz pārmaiņām, tās atnāks pašas.
Manuprāt, ir jāspēj darīt darbu ar prieku, ja nē - vadība agrāk vai vēlāk pamanīs, ka ar tevi nav lāgā, un tad var iznākt sliktāk nekā tad, ja tu pati kaut ko darīsi lietas labā.

Lusy, man tikai gribas piebilst, apsveicami. Es laikam ar jūtu, ka būtu tas cilvēks, kas varētu darīt daudz, stāvēt pie kases un apkalpot cilvēkus, kārtot visus papīrus utt., ja vien vieta kur to dari nes tev prieku, un ir tiešām tā sirds vieta.

Man pēdējā laikā arī ir zajebs kkāds... Nesen it kā darbu nomainīju, pagaidām šeit vēl ir iedvesma strādāt, bet kkāds apnikums dzīvē ir iestājies. Negribas celties un darīt katru dienu vienu un to pašu.

Ka varētu vienu dienu pamosties un nebūtu uz to visu jāiet. Tā vietā vietējā bodītē varētu cept pīrādziņus vai puķu bodē ziedus kārtot un pārdot. Nu tā... pa vienkāršo, bez lieka stresa un milzu atbildības. Vai vispār būt mājsaimniece, kurai beidzot ir laiks veļu ar rokām izmazgāt un pagatavot 3 ēdienu vakariņas vīram.

O, jā, es arī gribu būt mājsaimniece, rušināt dārzu, audzināt bērnus un gaidīt mājās vīru.

Izjūtas man ir ļoti līdzīgas, bet vēlmes pavisam uz otru pusi. Ko es daru? Meklēju iespējas dabūt to, ko vēlos.

Gurri - njā, bet leiki teikt, ka sabiedrība to nesaprot :D Es gan arī diži neiespringstu skaidrojot, ja cilvēks ir dumjš un nesaprot, kādas iespējas man paveras šajā darbā, tad lai nesaprot. Lielai sabiedrības daļai ir iepotēts, ka sēdēt ofisā-tas ir sasniegums! :) Sasniegums ir dzīvē daudz ko apgūt un iemācīties, pilnveidot sevi un rast prieku, nevis sēdēt 8h dienā un pelnīt kādam citam naudu. Nu tas tā... es par šito varu daudz rakstīt :D

Pēc 4 gadu darba vienā vietā, ar vieniem cilvēkiem es sapratu, ka ļoti gribu to visu mainīt. Sevi biju pierādījusi un daudz jauna apguvusi. Guvusi ļoti lielu un labu pieredzi. Man bija izvēle mācīties tālāk un attīstīt sevi, bet es sapratu, ka tas nav priekš manis. Ne šobrīd. Kolēģi gan mudināja mani mācīties un teica, ka tas man padodas, bet sevī nejutu ne pārliecību, ne vēlmi.
Izlēmu, ka iešu prom.
Vēl gan nedaudz esmu saitīta ar veco darbu, jo projektu gribēju līdz galam pabeigt, bet tam jau tuvojas noslēgums.
Pāris mēnešus pēc aiziešana meklēju to īsto vietu. Tajā laikā paspēju atpūsties. Izdomāt ko es gribu un kā es gribu.
Šobrīd rit 5 mēnesis jaunajā darba vietā. Esmu apmierināta, laimīga un tajā vietā, kur vēlos.
Mainīt kaut ko nenozīmē atteikties no sasniegtā. Jebkuras zināšanas ir iespējams izmantot arī citā nozarē. Es riskēju un sāku darīt kaut ko citu. Nenožēloju nevienu minūti.

Ir jādara tā, lai Tu justos laimīga. Tad arī pārējie apstākļi iekārtosies Tev labvēlīgi ;)