Sveikas!
Esmu gribot negribot nonākusi neapskaužamā situācijā. Esmu laulībā nodzīvojusi teju 5 gadus ar cilvēku, ar kuru par pāri kļuvām pirms 7 gadiem. Mums ir burvīga 5gadīga meitiņa. BET...
Mana laulība nebija slikta, ja skatās kopumā. Taču būtiskus mīnusus kopdzīvē vilka vīra pasmagais raksturs un tas, ka viņš nemēdza runāt, nekad neizrunājām sajūtas. Viņam bija arī citas prioritātes un mērķi dzīvē. Tāpat pēdējā laikā arvien vairāk mums radās tādas situācijas, kad viņa psihošana par kaut ko nostādīja mani riebīgās situācijās. No sākuma tie bija tikai momenti pāris stundas, kas it kā nelikās nekas traks, jo bez tiem, mēs viens otru ļoti mīlējām un jutāmies laimīgi. Bet kaut kādā brīdī tādas reizes sāka kļūt biežākas un man sāpēja vairāk, mani nedzirdēja un neņēma vērā, mūsu sapņi bija atšķirīgi. Un pēdējo gadu es daudz domāju par laulības šķiršanu.
Pirms aptuveni pusgada sāku strādāt jaunā darbā. Darba pienākumu dēļ nācās sastrādāties ar kādu kolēģi (vīrieti). Pamazām iepazināmies, kļuvām par labiem draugiem, daudz runājāmies. Un kādā brīdī laikam sākām viens otru uztvert ne tikai kā draugus. Laulībā nekas nemainījās un es sāku novērsties no attiecībām mājās, iegrimu darbos, uzsāku attiecības ar kolēģi. Biju atradusi cilvēku, kas mani saprot, novērtē, nēsā uz rokām, uzklausa, ar kuru man ir vieni un tie paši mērķi, kurš saprot manu mīlestību pret manu darbu, jo mans darbs man tiešām ir arī hobijs! Un abi no sirds iemīlējāmies viens otrā un vēlējāmies būt kopā. Un vienā brīdī sapratu, ka nevēlos vairs turpināt laulību, pateicu vīram ka vēlos šķirties.
Tas bija lūzuma punkts visam! Vīrs bija izmisumā, mana izsapņotā nākotne ar otru cilvēku likās miljons reizes grūtāk sasniedzama, nekā man šķita. Mans vīrs pilnīgi mainījās, kļuva par tādu vīru, kādu visu laiku esmu vēlējusies. Un nav šaubu, ka tās nav izmaiņas uz mēnesi, viņš ir mainījies, jo kad viņš zaudēja sievieti, kuru mīl vairāk par visu, saprata, kāds kretīns ir bijis un ka es viņa dēļ laulībā nebiju laimīga. Viņa pārmaiņas bija pamatīgs šoks arī man, sapratu, ka aiziet no ģimenes ir nejēgā grūti, nespēju izņemt savas drēbes no skapja, rokas trīc, vnk nevaru, asaras spiežas laukā iedomājoties, ka vairs šajā mājā nedzīvošu. Vīrs arī nevēlas laist mani prom, mīl mani no sirds.. Taču arī otrs cilvēks ir gatavs manis dēļ darīt visu.
Šobrīd viņi abi gaida manu lēmumu - ko izlemšu, pie kā palikšu. Bet problēma ir tajā, ka nespēju izlemt. Kad esmu ar vīru, sajūtas ir tādas, ka jāpaliek ģimenē, kad esmu ar to otru cilvēku, viss liecina par to, ka viņš ir īstais, kas ļaus man dzīvot tādu dzīvi, kādu no sirds vēlos. Un es skaidri zinu, ka ar katru no viņiem mana dzīve būtu brīnišķīga. Bet man jāizvēlas viens.. un es nespēju to izdarīt. Kāda velna pēc tā - nezinu. Nesaprotu, kas ar mani. Ir sajūta, ka mīlu divus vīriešus, bet droši vien, ka tā dzīvē nevar būt.
Kā tikt galā ar savu apjukumu? Kā saprast, vai tas, ko es jūtu, nav vienā gadījumā - atmiņas par visu skaisto piedzīvoto, kopīgi iekārtotā dzīve, radu būšana un tml., otrā gadījumā - aizraušanās, jaunas iespējas, kaisle, vājums un tml.? Lai tiktu galā ar savu situāciju un saprastu, ko pati jūtu un ko vēlos, esmu nolēmusi apmeklēt speciālistu.
Un tā nu man ir izveidojies stāsts bez atrisinājuma... pagaidām vismaz...