Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Veiksmes un neveiksmes. Kāpēc tā?

 
Reitings 419
Reģ: 08.01.2013
Esmu ievērojusi, ka tad kad man dzīvē sāk veikties vai vienkārši es esmu ieskrējusies un esmu apmierināta ar dzīvi, vienmēr viss sabrūk. Pat tad kad šķiet, ka mērķis ir rokas stiepiena attālumā, notiek kas tāds, kas mērķi attālina 1000km attālumā no manis un viss jāsāk no jauna. Sāku domāt vai tiešām tas ir tā normāli un notiek ar visiem vai tikai es tāda neveiksminieku krekliņā esmu piedzimusi? Un es galīgi neesmu pesimiste. Es ticu, ka varu un daru, bet laikam ar to nepietiek, viss vienmēr sabrūk tāpat. Zinu arī, ka ir melnās un baltās svītras, bet manā gadījumā šķiet, ka viņas strādā parāk bieži vai nestrādā nemaz.

Piemēram, tagad arī. Vakar man bija paredzētas divas darba intervijas un šķita, ka beidzot es iegūšu ilgi kāroto darbu un vispār viss atkal bija nostabilizējies un dzīve gāja uz augšu, bet te pēkšņi es nonāku slimnīcā un atkal viss sabrūk, viss jāatceļ un tur neko nevar padarīt. Un tas ir tikai viens nelaimīgs piemērs.

Kas tas varētu būt, kas vienmēr attālina mani no manas laimes? Vai varbūt tiešām cilvēku skaudība tur varētu būt pie vainas? (bieži ir nācies dzirdēt no visādiem dziedniekiem utt, ka esmu ļoti noskausta) Bet īsti tam visam neticu... Varbūt kaut kādas zīmes, ka es eju pa nepareizo ceļu? Vai kas? Ko es daru nepareizi? Man nav ideju. Varbūt kāda ir piedzīvojusi ko līdzīgu un ir izdevies kaut kādā veidā mazināt savā dzīvē nelaimju virkni? Tiešām, sāk jau mazliet nolaisties rokas pēc katras neveiksmes. Cik tad var cīnīties uz augšu, bet atkal un atkal krist lejā...
29.03.2013 18:01 |
 
Reitings 419
Reģ: 08.01.2013
Mazliet gari sanāca, bet ceru, ka kāda kaut ko saprata...
29.03.2013 18:02 |
 
Reitings 925
Reģ: 11.06.2012
Es savā dzīvē arī esmu piedzīvojusi neveiksmju sēriju, kas tanī brīdī likās, kā kaut kāds lāsts, šķita, ka viss brūk un jūk. Bet tagad, kad pagājis laiks, saprotu, ka viss, kas notika, notika pareizajā virzienā.
Tā kā, turies - nekas nenotiek bez iemesla!

P.S. Ceru, ka nekas nopietns, saistībā ar to slimnīcu!
29.03.2013 18:12 |
 
Reitings 7596
Reģ: 29.01.2009
es dziivee ar neveiksmem nesaskaros lidz vakar pirmo reizi taadu sanjemu..smagi aplauzties jo vienmer to ko velejos,dabuju! protams pardziivoju pamatigi bet vismaz zinu to sajutu,ka ir kad izgazies..
29.03.2013 18:14 |
 
Reitings 1609
Reģ: 03.03.2013
Man neveiksmes mijās ar veiksmi.Esmu laimīga,bet ir lietas,kuru dēļ nevaru to tā īsti pateikt.Dažreiz raudu,jo tas ir nebeidzami.Uzskatu to par likteni.Ir lietas kurām vienkārši jātiek pāri šajā dzīvē-gluži kā pārbaudījumi.
29.03.2013 18:36 |
 
Reitings 16208
Reģ: 01.02.2010
Man liekas,ka "atsleega" ir tur,ka nevienu briidi nedriikst domaat- neizdosies!Tas ir loti gruuts process.Esmu izgaajusi cauri loti gruutam dziives posmam-mana veiksme noteikti - pozitiiva domaasana,priecaasanaas par otra veiksmeem,maaciisanas no veiksmiigu cilveeku "dziives modela"
Mans viirs vienmeer saka,ka neveiksminieki ,dziives neapmierinaatie ,var "nogremdeet" arii veiksmes mekleetaaju!
29.03.2013 18:37 |
 
Reitings 770
Reģ: 29.01.2009
Es uzskatu, ka tas, kas notiek mūsu dzīvē ir liktenis. Un bieži ir tā, ka tajā brīdī, kad kkas nesanāk liekas, ka ir ļoti slikti, bet pēc kāda laika palūkojoties atpakaļ, liekas, ka labi vien bija.
29.03.2013 18:51 |
 
10 gadi
Reitings 2587
Reģ: 07.03.2011
No savas pieredzes varu teikt, ka to, vai konkrēti gadījumi ir veiksmes vai neveiksmes, uzzinu tikai pēc kāda laika. Tā ka tas, vai ir labi vai slikti, ka netiki uz darba intervijām, visticamāk, atklāsies laika gaitā. Bet varbūt Tu to neuzzināsi, un labi, ka tā. Tu taču zini gadījumus, piemēram, kad cilvēki nokavē lidmašīnu un tā vēlāk avarē. Cilvēks patiesībā nemaz nezina, kas ir laime un kas tieši viņu darīs laimīgu.

Taču, ja redzi, jūti, ka ej nepareizos ceļus, sāc meklēt, kas par vainu Tavā dzīvē. Ja ir aizdomas par noskaušanām, meklē par to informāciju, meklē cilvēkus savā pagātnē, atmiņās, kas to varētu būt izdarījuši, mēģini sakontaktēties ar viņiem, salīgt ar viņiem, iespējams, izlīgstot arī pašai ar sevi. Bet noteikti nevis pašlabuma kā pašmērķa dēļ, bet miera labad. Šie procesi ir tik netverami, tik jūtīgi, ka vienu pareizo ceļu grūti norādīt. Taču nekad neatkāpies, varbūt Tev ir kāds pārbaudījums dzīvē paredzēts :)
29.03.2013 18:56 |
 
Reitings 419
Reģ: 08.01.2013
Rūta- Paldies! Viss ok, dzīvotāja būšu.

Esmu jau samierinājusies, ka dzīvē man nekas nenāk viegli. Esmu no tām, kurai jācīnās ilgi un dikti lai kaut ko dabūtu un jāiet cauri daudzām grūtībām, kaut arī no malas visiem šķiet, ka man viss viegli nāk. Godīgi sakot nezinu kāpēc tā visiem izskatās, bet laikam labi vien ir. Bet pašai liekas, cik var neveikties. Manā dzīvē laikam nav tāda posmas, kad iet vienkārši normāli. Ir vai nu tikai - Uz augšu vai tikai - Uz leju. Pa vidu šķiet nekad. Tākā tādi amerikāņu kalniņi. Gribētos jau cerēt, ka kādreiz nenokritīšu, bet es taču skaidri zinu, ka nokritīšu, jo esmu kritusi simtiem reižu, kāpēc tad lai nenokritstu arī nākošreiz. Grūti noturēt tās pozitīvās domas pēc kārtējā kritiena...
29.03.2013 18:59 |
 
Reitings 10475
Reģ: 01.08.2010
Es atkal tādos gadījumos, kad kaut kas nesanāk domāju, ka nekad nenotiek sliktums bez sava labuma.

Man gan ir totāli tizls piemērs, bet jau trešo reizi man no deguna aiziet tās saulesbrilles, kuras es gribu pirkt. Kāds vienkārši nopērk ātrāk, nu tad es pilnīgi ticu tam, ka, ja es nopirktu tās brilles, tad kaut kas ar tām gadītos un mana nožēla būtu krietni lielāka par to, ka es pie tām netiku un aplauzos. Vai arī vienkārši, manas ideālās brilles vēl tikai mani gaida!
29.03.2013 19:12 |
 
Reitings 419
Reģ: 08.01.2013
Jā, gribētos ticēt, ka viss notiek tā kā tam jānotiek un tikai uz labu. Vienmēr iedomājos, nu tātad man nevajadzēja tur būt, to darīt. Arī šoreiz, kad pajuka darba intervija, nodomāju, nu tātad varbūt man šo darbu nevajadzēja, jo man ir paredzēts, cits, labāks. Gribās jau tam ticēt. Par to noskaušanu arī, dziednieki ir likuši visādas aizsardzības, nesāju krustu ap kaklu un ko tik vēl neesmu darījusi. Par cilvēkiem gan nezinu, kuriem es būtu kādā veidā nodarījusi pāri vai sanaidojusies. It kā nav nekas tāds bijis. Pat radinieki nesaprot, kur man tā var neveikties, tad es saslimstu, tad mani apzog, tad vēl un vēl viskaut kas. Man pati ģimene arī nav īsti veiksmīga, visiem problēmas, bet manas problēmas ir apmēram puse no tām.
29.03.2013 19:12 |
 
Reitings 10475
Reģ: 01.08.2010
Džinnij, a nav tā, ka Tu tik ļoti sakoncentrējies uz neveiksmēm, ka tās pievelc pati? Respektīvi, visu laiku visu dari ar domu, ka jebkurā brīdī vari "izgāzties" un tad tā arī notiek?
29.03.2013 19:16 |
 
Reitings 419
Reģ: 08.01.2013
becky- Nu kā jau iepriekš minēju, neesmu it kā pesimiste un vienmēr ticu, ka man veiksies, bet neizlsēdzu iespēju, ka neapzināti galvā iezogas doma,ka var arī nesanākt, ja jau tik bieži nav sanācis. To man šķiet ir ļoti grūti tā pa visam izslēgt lai arī cik ļoti koncentrētos uz labo.
29.03.2013 19:21 |
 
Reitings 16208
Reģ: 01.02.2010
Loti biezi var redzeet situaacijas,kur cilveeks saka,bet es tacu nedomaaju ,nerunaaju negatiivi-pats it kaa nejuut...Tomeer ,ja labi padomaa,kaut vai taads nevainiigs teksts -man nekad nebuus tik skaista maaja kaa Maartinam...jau ir negaacija,jo uzreiz cilveeks iedomaajas,ka nav taas naudas un nebuus uttMees nekad nezinam ,kuraa briidii "energija" iedos to vinnestu.Tas taads loti reaals piemeers ...!Taapat arii par miilestiibu-kur nu man ,kur nu es varu iepatikties taadam viirietim...kaapeec nee...?Mees it kaa gribam ,bet veselais sapraats nelaiz paari striipai.Ja tiekam paari,tad viss notiek,kaa veelamies.
29.03.2013 19:26 |
 
Reitings 419
Reģ: 08.01.2013
Jā, ar to negatīvo domāšanu esmu bieži cīnījusies, bet tas ir tik ārprātīgi grūti. Bet nu jāturpina censties kaut kā, varbūt izdosies un kas mainīsies.
29.03.2013 19:34 |
 
Reitings 1705
Reģ: 29.01.2009
Man bieži vien lietas izjūk, ja sapriecājos par ātru. Tavā gadījumā tas varētu būt darbs, Tu jau sāki priecāties pirms intervijas. Man ir bijis tā, ka sapriecājos, reizēm pat visiem izstāstu, bet pēc tam viss izgāžas. Bet tad, kad man pieriebjas neveiksmju ķēde, es pārstāju cīnīties, domāju - "aj, pofig, kā būs tā būs", tad uzrodas visādi patīkami pārsteigumi :) Varbūt vajag vienkārši ļauties lietām, notikumiem. Nepieķerties veiksmei, novērtēt labās lietas, bet tajā pašā laikā neturēt tās kā laimes faktoru. Un arī sarežģījumus, neveiksmītes netaisīt par pasaules galu, bet pieņemt un saprast, ka viss reiz pāriet.
29.03.2013 19:45 |
 
Reitings 419
Reģ: 08.01.2013
Vai nē, es esmu iemācījusies necerēt uz lietām, tāpat kā cenšos nestāstīt nevienam par vēl nenotikušām lietām, jo tad tas gan vienmēr nozīmē, ka neizdosies. Protams, neliela cerība ir vienmēr, bez tās jau nekur. Pēc tam tikai iedomājos, ka varbūt šoreiz būtu dabūjusi, tā pat kā to, ka varbūt tā arī ir labi, ka neadabūju. Bet ar to domāšanu man ir parasti tā, ja es domāju, ka kaut kur izgāzos un nedabūšu kaut ko, tad es to dabūnu, bet, ja domāju, ka viss izdevās un es dabūšu kaut ko, tad es to nedabūšu. Kaut kā tā interesanti man tas viss strādā.
29.03.2013 19:54 |
 
Reitings 2739
Reģ: 25.02.2009
Līdz šim mani šādas neveiksmes piedzīvoja galvenokārt attiecībās ar cilvēkiem un, protams, puišiem, bet tur noteikti mans domāšanas veids pie vainas.
Anyhow, tas, ka piemeklē viena vai divas neveiksmes nenozīmē, ka tev pie tām arī jāapstājas. Iespītē un nepadodies.
Vispār, jo vairķa lasu avus komentārus, Džinnij, jo līdzīgāka šķieti man pašai. Tādas pašas problēmas :D
29.03.2013 21:36 |
 
Reitings 4258
Reģ: 18.06.2012
Sāku domāt vai tiešām tas ir tā normāli un notiek ar visiem vai tikai es tāda neveiksminieku krekliņā esmu piedzimusi?

Katrā ziņā tas nenotiek ar visiem, bet ļoti, ļoti, ļoti daudziem. Un daudziem ir vēl sliktāk, vēl neveiksmīgāk. Tam nav jābūt kā mierinājumam, tikai, lai rodas sapratne par to, ka neesi vienīgā, kurai šādi neveicas.

Man tas pats.
29.03.2013 21:44 |
 
Reitings 419
Reģ: 08.01.2013
Galvenais, ka tas viss nav tik tagad tā, bet tā ir bijis vienmēr, tikai tagad es par to sāku vairāk domāt, ka man jau šķiet tā kā tāda norma, bet patiesībā tā nevajadzētu būt. Pēdējo reizi šķiet tā īsti un ilgstoši biju laimīga un veicās tieši pirms 3 gadiem, kad biju kopā ar savu pirmo mīlestību. Laikam tāpēc arī bieži šeit diskusijās ir pavīdējis, tas - kur lai atrod puisi, no manas puses, jo šķiet, ka jauna mīlestība radīs laimi manā dzīvē, jo toreiz tā tiešām bija.

Saujā Krītiņš - Man pat bez puiša viss iet uz grunti. :D Ha, interesanti, ka vēl kādam līdzīgi. Vienmēr jau liekas, ka es tāda vienīgā...

Pievakare - Jā, ar tādu domu jau es mēdzu sevi mierināt, ka neesmu jau tas bēdīgākais gadījums, bet nu kā gribās lai vienreiz sāk veikties..
29.03.2013 22:37 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!