Skriešana pēc dzemdībām.

Nu tad paskaidro man kāds var būt iemesls, ja mazo baro ar pudelīti, bet ne ar krūti?

Oi, Ance,man 2 draudzenes izvelejas par lau pudelītei, jo mazais visu laiku kruti prasa un ir loti nemierigs un nevarot atradinat un ta tālāk.

Oi, Ance,man 2 draudzenes izvelejas par lau pudelītei, jo mazais visu laiku kruti prasa un ir loti nemierigs un nevarot atradinat un ta tālāk.

Tas jau ir cits stāsts. :) Ir daudz lietu, ko barojot nevar ēst un, jā, arī dzert un tā tālāk. Bet, nu, es ļoti skumu, kad man piens beidzās un to pudeļu mazgāšanu, kad vajadzēja barot ntās reizes, atceros ar šausmām.

Bērnam, protams, ir labāk, ja viņš tiek barots ar krūti, vismaz pirmo pusgadu. Mātei - ne vienmēr tā ir vieglāk. Tas, kā bērns tiek barots, tā ir katras pašas mātes izvēle (un ne vienmēr tā ir izvēle, bieži vien to diktē apstākļi).
Jebkurā gadījumā krūtsbarošana apgrūtina sportošanu (vismaz skriešanu noteikti).

Es pirmoreiz skreeju 10 dienas peec dzmediibaam. Skreeju kaadus 5 km...saapeeja nedaudz. Es tik lielu attaalum tomeer neieteiktu. Un ,kas zin,kaads buus mazulis,ja ,nu,tev naaksies visas naktis lavadiit ar vinju uz rokaam,tad ljoti shaubos,vai tev skrieshana buus praataa- driizaak ,iet paguleet! :)

Es baroju ar krūti un sportoju un skrienu. Par ēšanu, piekrītu, tik daudz ko nedrīkst ēst.

Nu tad paskaidro man kāds var būt iemesls, ja mazo baro ar pudelīti, bet ne ar krūti?

Vispār man tev nekas nav jāpaskaidro, bet nu labi..
Vīramāte, kad bērnam bija tikai trīs dienas, iedeva knupi, kas paredzēts no 6 mēnešiem. Nav nekāds jaunums, ka knupis nav ieteicams, kamēr nav nostiprinājies ēšanas režīms. Tas viss, protams, notika bez manas ziņas, vai pareizāk sakot - par spīti tam, ka teicu nē knupim tik agri. Mēģināju barot pati. bija laiks, kad trīs diennaktis negulēju, jo mēģināju mazo pie krūts dabūt. Uz mājām pat brauca krūtsēdināšanas speciāliste. Man tas bija svarīgi, lai mazais ēd dabīgā ceļā. Stresa rezultātā piens pazuda pavisam. Naktīs devu Aptamil, bet pa dienu slaucu un devu savu. Tā divus mēnešus. Ance pareizi saka, ka grūtāk ir ar pudelēm, nekā ar krūti. Pudeles jāvāra, jāsterilizē. Tas nav slinkums, tā ir neveiksmīga apstākļu sakritība. Turklāt ir bērni, kuri fizisku īpatnību dēļ, nespēj satvert krūtsgalu tā, lai būtu veiksmīga ēšana.

Es tā prasu, tāpēc, ka man bija arī ļoti grūti mazo pie krūts pieradināt. Tikai man māsiņas dzemdību namā mazajam iedeva jau est no pudelītes, jo redz man kruti viņš neņemšot. Es, muļķīte, noticēju. atbraucām mājas, parakņājos pa netu, izrādāš, ka mazie kādas 24 h pēc dzemdībām var neņemt krūti, jo ir miegaini dēļ zālēm, kurus man ievadīja.
Arī pie manis nāca konsultanti, mazais ne par ko neņēm. Macīju kādas 2 nedēļas,liku, kad bija miegains, naktis negulēju. Asaras lija,jo mazais bļauj, ēst grib. Pēc 2 nedēļām nopirku uzgalīti, paņēma. Jau pēc mēneša ēda normāli. Ja cīnās un nepadodās-visu var. Es arī gribeju padoties, bet vīrs mani mudināja.

Es ar uzgaļiem arī mēģināju. Ai, ko tikai toreiz nemēģināju. Pat sāku mazajam savu pienu ar karotīti dot, cerībā, ka knupi aizmirsīs. Visi mazuļi nav vienādi, un tam nav nekāda sakara ar padošanos..

Es gan tomēr uzskatu, ka ir.
Nenosodu,jo pati biju gatava padoties.

Tu taču vari uzskatīt, kā tu gribi. :D
Ne mani, ne manu bērnu tu nepazīsti, klāt arī nebiji. Neredzēju, ko daru, ko nē. Tā ka..

Es tiešām domāju kā es gribu un neko nevienam neuzpiežu. Neuztracies.;)

Neuztracies

Par ko gan?
Neuztver to personīgi, bet man ļoti nepatīk, ja cilvēki no malas, nezinot visu situāciju, domā, ka kaut kas nav izdarīts līdz galam, ja iznākums nav tāds, kā viņiem labpatiktos. Nu nav dzīvē visas situācijas vienādas, tāpat nevar vērtēt vienu gadījumu pēc savas pieredzes.

Šobrīd visu loti personīgi uztver tu. Kā jau rakstīju es nevienu nenosodu.

Neuztveru. Tikai izsaku savu viedokli, tāpat kā tu.

kā kurai paiet dzemdības un ne visi bērni pirmos mēn guļ kā šušļiki un par to krūts barošanu Mi Amor nepiekrītu, laikam vēl hormoni iet pa gaisu.

Tik ātri pēc dzemdībān nedrīkst sportot jo paiet vidēji pusgads kamēr iekšējie orgāni saiet atpakaļ savās vietās. Un paiet laiks kamēr vēdera priekšējās sienas muskuļi aizveras.
Ja vēlies iedzīvoties problēmās, uz priekšu.

Izteicos neprecīzi, sportot var, bet neko intensīvu un nekādus hard core presītes vingrinājumus.

Man arī sīkā pirmajos mēnešos negulēja daudz, bet atmaksā bagatīgi tagad - jau kopš 4 mēnešu vecuma guļ pa nakti 12 h un vispār neceļas. Līdz ar to es to visu sākuma laiku izbaudīju pēc pilnas programmas. Viņa gan nekliedza, bet vienkārši skatījās pasaulē ar aizmiglotu skatu, bet man vienalga nenāca prātā atstāt viņu vienu.

Par sportu... Ja godīgi, man vispār neienāca prātā sportot uzreiz pēc tam. Atvainojos par tiešumu, bet reāli, man vēl 2 nedēļas vismaz čoža sāpēja un varu tikai iedomāties, kā tas būtu
skrienot... br. Man jau šķiet, ka pati pēc dzemdībām sapratīsi, ka tas nav prāta darbs. Ja vēl esi smalkāka pagadījusies, kā es, piemēram, var gadīties arī vājuma lēkmes, kas man bija lidz pat 6 mēnesim pēc bebes piedzimšanas. Tad vēl ilgi par to var aizmirst.

Par to krūts barošanu - koks ar diviem galiem. Kā jau teicu, skumu, kad man beidzās pienes, jo man riebās mūžigi mazgāt un vārīt tās pudeles un knupjus. Taču nenoliedzami, mākslīgais piens palīdzēja sīcim izstrādāt režīmu un viņai pazuda tāda lieta kā aizcietējumi, kas sākumā mocīja.

reāli, man vēl 2 nedēļas vismaz čoža sāpēja

Kur var būt tik vulgārs sievišķis :D