Man tas pats kas Mademoiselle.
Kad pirmo reizi to piedzīvoju, pārbijos līdz nāvei. Bet kopš tā laika esmu krustu šķērsu visu info ievākusi, izlasījusi utt. Un kad tu zini, kas ir tas, kas ar tevi notiek, tad nav vairs TIK ļoti bail. Protams, ka sirds dauzās pa muti ārā, bet klusībā sāc skaitīt sekundes un gaidīt, kad tas pāries...
Un tā žņaugšana, tupēšana un pleca... tie ir raksturīgi tai miega paralīzei. Un man gribētos teikt, ka halucinācijas. BET - mani vienmēr ir nodarbinājuši divi jautājumi saistībā ar to paralīzi:
1. KAS ir tas, kas nakts vidū to prātu uzmodina (kamēr ķermenis paliek paralizēts)?
2. Un kāpēc šīs halucinācijas ir NEGTĪVAS?! (žņaugšana, lietuvēni, ēnas), kāpēc man nerēģojas fejas un enģeļi....
Nu tā kaut kā..
Bet ko ieteiktu autorei, jo mazāk informācijas no bailīgāk. Iesaku iegooglēt visu, maksimāli daudz lasīt un iepazīt to visu, tad mazāk bailes būs.