Sveikas!
Man ir kāds jautājums, kas neliek mierā.
(Pirms problēmas izklāsta vēlos jūs lūgt iztikt bez uzbraucieniem vai pārmetumiem. Man TIEŠĀM ĻOTI nepieciešams citu - pieredzējušāku cilvēku viedoklis.)
Pagājušā gada nogalē pasākumā iepazinos ar savu draugu. Viens par otra eksistenci zinājām jau iepriekš, bet uvāk iepazināmies tikai pasākumā. Viņš uzaicināja uz randiņu. Tam sekoja nākamie. Kļuvām par pāri.
Iepriekš man bija daži īslaicīgi draugi, bet viņš ir pirmais, ar kuru nonācām līdz seksuālām attiecībām.
Viņam ir bijusi visai sarežģīta bērnība - tēvs ir brunču mednieks, kas pametis ģimeni. Kā viņš pats apgalvo - darītu visu, lai nebūtu kā tēvs. Māte ir dzīvē vīlusies sieviete. Pats tīņu gados ir iztrakojies pēc PILNAS programmas (Tātad - viņš man ir pirmais, es viņam ne), arī bijis babņiks, tagad tāds vairs nav; savā būtībā nīst cilvēkus un ciena sarkasmu lielās devās - mēdz būt pat ĻOTI skarbs. Bonusā - ir ļoti pašpārliecināts. Pati arī esmu mazliet mizantrops, bet diezgan iecietīga, labsirdīga, tīņu gados ir bijušas problēmas ar pašvērtējumu; kopš tā laika ir liels progress, bet cīnos joprojām. Esam ja ne gluži pretstati, tad diezgan atšķirīgi gan.
Kur ir problēma? Mēs visai daudz plēšamies - lielākoties par niekiem. Netīšām vai tīšām, bet bieži viņš ar saviem komentāriem mani aizskar. Es viņam uzreiz paskaidroju, kas man nepatīk. Pēc tam gan mēdz atvainoties, samīļo un ir jauks.
Ar "atkošanu" iet kā pa celmiem - bieži mēdzu kļūdīties, vērtējot cilvēkus, bet aizvien vairāk rodas sajūta, ka ar mani manipulē. Viņš it kā ir labs cilvēks - mīl dzīvniekus, palīdz mātei, draugiem. Ir ļoti strādīgs, nelieto alkoholu, mērķtiecīgs. Seksā ir ļoti uzmanīgs un iejūtīgs, nekad neko neuzspiež, apgalvo, ka mīl un dievina mani, jo es esot starp tiem retajiem cilvēkiem, kuru klātbūtnē viņš jūtas tiešām labi. Ļoti greizsirdīgs - vienmēr izjautā, kur un ar ko esmu bijusi.
Tikai - šo 2 mēnešu laikā esmu pamanījusi, ka praktiski visur viņš meklē iespējas, kā gūt sev lielāku labumu. Aprēķinātājs.
Reizēm viņš kaut ko pasaka, šķiet, ka vēro manu reakciju. Nereti, ja tas mani iepriecina, pēkšņi, tā kā smejoties, izmet pretēju atbildi, tādējādi mani apbēdinot. Kad es viņam jautāju, kadēļ viņš tā dara, viņš uzvelkās un apgalvo, ka es pati sevī laužoties un izdomājot visādas muļķības.. Viņu nemīlu, taču esmu emocionāli ĻOTI, ĻOTI pieķērusies.
Varbūt kādai no jums ir bijusi, ja ne identiska, tad daudz maz līdzīga situācija vai vienkārši varat ko ieteikt?
2
