Sveikas!
Ārā spīd saule un reizē arī snieg sniegs.
Man galvā skan kāda veca, lēna 70'gadu dziesma, un acīs lēnām saskrien asaras- veroties ārā pa logu.
Man ir 19 gadu, un klusām vēlos atzīties, ka esmu brīvībholiķe.
Ir pienācis pēdējais laiks, tāds kā pagrieziena posms manā dzīvē.
Es jūtu, kā viss un visi, kas ir man apkārt spiež mani ar vārdiem pie zemes.
Drīz beidzas vidusskola, atzīmes labas, bet es vēlos pēc vidusskolas būt brīva. Vēlos savu dzīvi apgleznot kā mākslasdarbu.
Taču, protams, viss slēpjas apkārtējos. Nāku no koncervatīvas ģimenes, kur uz to vien, ka pasaku, ka vēlos darīt kaut, ko savādāku kā citi uz mani skatās jau ar šķību aci. Šie teksti- ka tādēļ vien, ka nevēlos stāties augstkolā,koledžā mani uzskata par pilnīgu st*lbeni,kas tiek klaji arī pateikts.
Taču manī visu mūžu ir bijusi sajūta, ka esmu savādāka, mani nesaista studiju programmas, ko piedāvā augstkolas ( ne tikai Lv), es neesmu slinka, man ir sajūta, ka esmu uz pasaules, lai izzinātu to,uzkrātu pieredzi, palīdzētu. To ir tik dīvaini izskaidrot, bet es esmu nogurusi no spiediena, kas ir apkārt.
Un stundām ilgi vēroju ārā pa logu horizontu un domāju, cik lieliski būtu būt brīvai- bez interneta, televīzijas, kaut kur tālu prom (Protams, atgriežoties Lv).
Tātad mani jautājumi ir sekojoši:
Vai man pakļauties spiedienam, mācīties tos 2,5-3gadus un vēl sevi smacēt,
Darīt kaut ko, ko liek sirds, BET es vēl aizvien nevaru saprast kā, ar kādām metodēm to panākt. Iespējams, visa mana fantāzija aprobežojas ar brīvprātīgo darbu, bet jēziņ nē, es domāju, ka vienkārši nevēlos būt viena no sistēmas.
Vai maz no šī apļa ir iespējams izspraukties? Vai ir iespējams būt tik stiprai... un vai šeit ir vēl kāda, vai varbūt es vienkārši ar visu naudu, cilvēku uzmanību esmu no tā tā nogurusi, ka jūdzos nost?
361
