Dzīvošana pie vecākiem

Protams,kādai apstākļu sakritības dēļ paveicās,jo uzradās draugs un bija ar ko dzīvot kopā.Bet ne visām uzrodas draugi pēc vidusskolas, ar kuru dzīvot kopā. Un tās,kurām apmaksā dzīvošanu vecāki,kas tad tā par patstāvību.Tas ir tāpat kā dzīvot blakusistabā,tikai tā istaba atrodas tālāk.

+

Man 20, vēl dzīvoju pie vecākiem.

18, tad pārcelos uz kojām, nē, nebija grūti. tad 20 gados pārvācos atkal pie vecakiem, tas gan bija grūti :D un tad 21 pārvācos uz savu dzīvokli, ļoti forši :)

no 19 gadu vecuma, jo braucu studēt uz citu pilsētu.
no 22 gadu vecuma arī finansiāli.
Grūti nebija pārvākties, grūti bija justies joprojām atkarīgai.

Un tās,kurām apmaksā dzīvošanu vecāki,kas tad tā par patstāvību.Tas ir tāpat kā dzīvot blakusistabā,tikai tā istaba atrodas tālāk.

Tā ir patstāvība, nav runa par neatkarību.
Piemēram, es dzīvoju gandrīz 2000km attālumā no vecākiem, patstāvīgi - visu daru pati, vecāki mani neved uz veikalu, nepērk ēst, negatavo, netīra māju, nemazgā veļu, utt. , viņi mani uztur, tādēļ esmu atkarīga no viņiem, bet ne nepatstāvīga.

Patstāvība nav nekas tāds,ar ko būtu jālepojas vai jāizceļ,jo izmazgāt savas drēbes, uztaisīt sev ēst ir ierindojams turpat,kur dibena noslaucīšana sev.Tas ir pašsaprotami.


Jautājums tām,kas no 14 gadiem dzīvo atsevišķi. Vecāki neko jums neteica? Tas taču ir bērna vecums.Par to nesoda vispār?

Laikam bija 22 gadi, divus gadus padzīvoju atsevišķi, saprtatu ka riebjas dzīvokļi un ārvācu savu ģimeni atpakaļ uz savu māju, tāpēc, ka tieši tobrīd mamma šķīrā ar tēvu un sanāca, ka paliek viena mūsu lielajā mājā un tas nešķita loģiski, ka mēs spiežamies vesela ģimee mazā 2 istabvu dzīvboklī un viuņa viena visā mājā... sapratām, ka arī finansiāli izdevīgāk mums tas tā... Nu tad lūk.. dzīvoju ar savu mammu + mana ģimene... Vienīgi es gan mammai maksāju par dzīvošanu...elektrību, gāzi utt...

Mani jau 16 gados sāka "sviest no mājas ārā". tas domāts labā nozīmē. :D teica, la sāku dzīvot patstāvīgi, galu galā 18 vairs nav tālu. Bija baigās problēmas, kad vajadzēja izlemt, ko pirmajā reizē ņemt līdzi uz jaunajām mājām. tik daudz kas vajadzīgs, bet mājas tālu un negribējās smagās grāmatu kastes vest līdz Jūrmalai. Bet iemācījos izsvērt galveno, pie vecākiem aizbrauuc padzīvot nedēļas nogalēs (jā, lai cik tas dīvaini neizklausītos - nedēļas nogales un pie vecākiem) un vecāki man sadva visādus konservus nākamajai nedēļaii, kā arī naudu pārtikai/zālēm un citām precēm. Iztiku ar 10 Ls mēnesī. Protams, pieaugu, vajadzības arī pieauga un naudas tēriņi arī pieaugu. Sameklēju darbu - strādāju par aukli. Tas man deva pārliecību, ka bērnu man nebūs. :D
Kopš mani "izsvieda" ārā no vecāku drošās pajumtes, man nekad nav gribējies atpakaļ. Pirmajās naktīs bija tā bišķi dīvaini, bet pieradu, un tagad ar lepnumu varu teikt, ka esmu izmācīta dzīvot patstāvīgu dzīvi. :)

No 16 patstāvīgi,bet vēl joprojām esmu finansiāli atkarīga.

Atsevišķi sāku dzīvot 19 gadu vecumā. Finansiāli savu un mammas naudu tērēju proporcijā 50/50.

Man 24. Un esmu atpakaļ pie vecākiem.

Tā ir patstāvība, nav runa par neatkarību.

Man likās, ka patstāvība iet roku rokā ar neatkarību (tas ir, es arī domāju, ka pirkšana sev ēst nav sasniegums), bet jā.. cilvēkiem dažādas izpratnes.

Jautājums tām,kas no 14 gadiem dzīvo atsevišķi. Vecāki neko jums neteica?

Nebija jau tā, ka bez vecāku ziņas vnk aizgāju no mājām :D Tas bija abas puses apmierinošs lēmums - es nevarēju paciest vecāku ikdienas strīdus un faktu, ka mana māte bija direktore, līdz ar to personīgi pazīstama ar visiem pilsētas skolotājiem + manas pilsētas skolas nebija tik labas kā tā, uz kuru pārgāju mācīties, kas bija arguments no vecāku puses.

Esmu arī 5. klasi (man bija 9 gadi) nomācījusies viena, bez vecākiem, bet dzīvojot ar brālēnu (12. klases skolnieku), tas gan bija par ātru :D

16, atsevišķi no vecākiem, kā ciemiņš tur esmu nedēļas nogalēs tik.
atkarīga esmu no viņiem, jā, jo mācos... ;)

Bet tā no 17 gadiem esmu dzīvojusi viena, bet bijusi finansiāli atkarīga no kāda.

Kāds sakars ar lepošanos, sasniegumiem? Patstāvība ir vienkārši stāvoklis.

Kaut vai, ja mācies braukt, kamēr stūrē ar instruktoru vai kādu citu uzraugu blakus, esi nepatstāvīgs šoferis, kad vadi auto paša spēkiem, Tu to spēj patstāvīgi izdarīt. Tam, vai bāku uzpildi par savu naudu vai par vecāku, vai braucamrīku iegādājies pats vai uzdāvināja, nav nozīmes. Tāpat ar dzīvošanu - kad dari viens, tā ir patstāvība, neatkarīgi kā papildinās konts.

Patstāvība nav nekas tāds,ar ko būtu jālepojas vai jāizceļ,jo izmazgāt savas drēbes, uztaisīt sev ēst ir ierindojams turpat,kur dibena noslaucīšana sev.Tas ir pašsaprotami.

šim es ļoti piekrītu, tik pat labi es varu pateikt, ka no 12 gadu vecuma dzīvoju patstāvīgi :D

kopš 15 gadu vecuma darba dienas pavadīju kojās, pa nedēļas nogalēm aizbracu uz mājām, bet lielāko daļu brīvdienu pavadīju pie drauga. pirmajā pusgadā bija ļoti grūti.
18 gados sāku dzīvot kopā ar draugu, pilnībā izvācoties no mājas, joprojām ģimene mani atbalsta arī finansiāli.

Netaisos padarīt sevi par super truper krutu, paziņojot, ka 14 gadu vecumā sāku strādāt, nevis mācījos.
Un nekaunos no tā, ka 24 gadu vecumā uzsāku dzīvot patstāvīgi. Lai gan, kad esmu Latvijā, joprojām palieku pie vecākiem. Labāk ar to naudu, ko izdotu par atsevišķu, bet nemājīgu istabu, palīdzu viņiem materiāli.

Nu bet tomēr, dzīvojot atsevišķi, bet kaut vai esot finansiāli atkarīgs no vecākiem, tu kļūsti kaut nedaudz patstāvīgāks, daudz vairķa iemācies un gūsti to pieredzi. Rēķinus maksāt ej pats (lai arī nauda nav tava), līgumus slēdz pats, savu ikdienu veido pats, māju uzkop, uzturi pats. Un diskusija bija par dzīvošanu atsevišķi no vecākiem. Damn, es būtu priecīga, ja arī pati savu naudu šobrīd varētu sarūpēt, bet vēl nesanāk. Taču par māju un sevi parūpēties esmu iemācījusies.

Tas ir stāvoklis, es piekrītu. Ar lepošanos tam nav nekāda sakara. Vienkrārši gribēju pateikt,ka to var arī nepieminēt, ka kāds ir patstāvīgs.Tas ir pārāk dabisks stāvoklis,kā elpot.
Neatkarība gan ir pieminēšanas vērta. Es nerunāju konkrēti par Tevi, Queen, nepadomā. Tas ir apveicami,ka vecāki Tevi atbalsta, galu galā neaizbrauci mācīties brošas taisīt.