Mammmu/tēti, es Tevi mīlu!

dīvaini liekas tas, ka vecāki to nesaka saviem bērniem. tas ir tik skumji.

Es nekad neesmu teikusi vecākiem, bet tas laikam mūsu ģimenē ir normāli. Žēl,ka tā.

Man ar tēti tā barjera ir laikam tāpēc, ka vecāki man ir šķīrušies. Es domāju, ka tas ļoti daudz mainītu šajā ziņā un ne tikai.

Es ļoti priecājos par to, ka es esmu sākusi dot bučas saviem vecākiem, jo es pat to nespēju kādreiz izdarīt. Bet es tik ļoti to vēlējos, sabucot kad satiekamies un atvadamies, ka vnk nometu visu neveiklibu un sabucoju! Tagad tā daru katru reizi! :)

Bučas gan mums ir iegājušās jau ļoti sen un tur nav problēmu. Mjā, pateikt tētim tos 3 svarīgos vārdus būs mana apņemšanās! Jo saprotu, ka laiks nestāv uz vietas un mirklis ir tik īss... Negribu vēlāk nožēlot, ka neesmu to pateikusi.

Neesmu šos vārdus vecākiem teikusi, jo tad tā būtu melošana. Māsai un brālim gan esmu teikusi.

Neko nesakam, tāpat jau visi jūtam.

Laiku pa laikam saku mammai (Tēvam lai vieglas smiltis, bet arī dzīves laikā šos vārdus viņš nav pelnījis. Paldies gan ir pelnījis, jo bez viņa nebūtu manis.)
Pēc pusstundas modināšu mammu. Šīs tēmas iedvesmota, pateikšu viņai to atkal. Es to nesaku bieži, bet viņai pietiek ar to, ka viņa zin, ka labāku draudzeni par viņu, es sev iedomāties nevaru!

AGrāk ne reizi, ne mammai, ne vecvecākiem. BET vasarā piedzīvoju tādu stresu un atbalstu man, ticību man, ka nespēju un man pateicībā tas beidzot bija jāpasaka vecvecākiem, jo viņi man tiešām ir vislabākie. Tad nu vienreiz esmu pateikusi visu, visu. Pati gan pretī saņēmusi neesmu :D bet zinu, ka viņu mīlestība vislabāk redzama viņu darbos.

Mammai neesmu teikusi. Ar viņu mums bija interesantas attiecības, tagad gan viss labi, bet tomēr tāda emocionālā barjeriņa vēl ir.

Ļoti, ļoti reti. Bērnībā varbūt esmu to teikusi.
Mīļajam arī to nesaku, kaut zinu, ka mīlu, tie vārdi nenāk ārā.

Saku un pat biežāk nekā bērnībā!