Mammmu/tēti, es Tevi mīlu!

Es saku ne tikai savai mammai ,bet arii savam viiram...!Saku biezi:)

Solo, arī ļoti bieži. Man pat mamma manam draugam saka, ka mīl viņu kā savu dēlu :D mēs vienkārši laikam esam emocionāli :D

Beerniibaa gan jau teicu, apziniigaa vecumaa neesmu teikusi ne vecaakiem, ne maasai.

Mammai un māsai es mēdzu teikt šos vārdus ik pa laikam (un viņas man arī), taču neatceros, kad bija pēdējā reize, kad pateicu tētim vai omītei, droši vien, ka tikai bērnībā. Ļoti gribētu saviem mīļajiem teikt biežāk, bet es nevaru kaut ko pārkāpt sevī.
Par šo pašu jautājumu iedomājos tad, kad nomira mans vectētiņš, daudz nepateiktā palika, ka toreiz apsolījos ikdienā vairāk izteikt vārdos savu pieķeršanos.
Solo, paldies, ka aktualizēji šo tēmu. Būs brīvdienās ome jāapciemo :)

Reti.
Bija periods mūsu - manās un mammas - attiecībās, manos pusaudža gados, kad situācija bija diezgan nokaitēta - mammai tas bija grūts laiks, mēdza aizsvilties par nebūtiskiem sīkumiem, dusmās sarunājot briesmu lietas, un es to, kaut centos sev stāstīt, ka tie tik tādi emociju uzplūda izvirdumi, tomēr ļoti ņēmu pie sirds. Tad arī izveidojās emocionālā barjera, kas lika glāstus uztvert kā liekulību (kaut sevī zināju, ka tie ir patiesi) un uz viņas `Es Tevi mīlu` ilgus gadus atbildēt ar klusumu.

Tagad, kaut ieraduma pēc drusku vilcinoties, bet atbildu ar to pašu, un vārdi nāk no sirds. :)

Tēvam nekad, mammai kādas reizes 3, vecvecākiem nekad, kaut arī ļoti vēlētos. Dzirdējusi arī no šiem cilvēkiem esmu tik pāris reizes. Mēs neesam uķi-puķi ģimenīte, bet jo tālak viens no otra esam, jo ciešāka saikne.

Saku bieži! Mammai un omītei pat ļoti! Nobeidzu mūsu telefonsarunas ar vārdiem - mīlu, bučas!
Kad, tad vēl to teikt..?! Tad, kad viņi vairs nebūs?!

Māsai pateicu un viņa man, kad viņa bija tikko aizbraukusi uz ārzemēm. Pie pirmās komunikācijas bija vārds, kāds nekad starp mums nebija izskanējis. Viņa man - es tevi mīlu un es viņai arī to pašu. Kkā episki, bet tiešām, kad tā cilvēka vairs nav līdzās, saproti, ka pietrūkst. :)

Joprojām satiekoties ar mammu uz atvadām pasaku cik ļoti mīlu :)

Es īstenībā nesaprotu kā var būt, ka apzinātā vecumā nekad nav teikts vecākiem, ka mīl viņus.. Labi, ir daudz dažādi gadījumi, kā arī nevienu nenosodu, bet tomēr, te tik daudzām tā ir..

dīva, man pat bija mazliet pārsteigums, kā ir tik daudz sievietes, kuras to saka. cik manā draugu lokā esam runājuši par to, arī neviens nav tādus vārdus teicis. ;) nezinu, es to uzskatu par normālu parādību. man drīzāk savādi liekas, ka tos vārdus saka, turklāt vēl... katru dienu. :)

Mammai ļoti sen neesmu teikusi, jo mums manos pusaudža gados "salūza" attiecības un tā
īsti atjaunot nav izdevies. Ar darbiem gan parādu.

Tētim laikam tikai bērnībā. Viņš ļoti samulstu, ja es viņam pateiktu.

Bērnībā man mamma teica to diezgan bieži, taču ne tā tipiski - es tevi mīlu. Viņa to savādāk pateica. Bieži teica, ka neko uz pasaules nevar mīlēt vairāk kā bērnus. Tētis gan laikam nekad neteica, bet mēs abi kautrētos to viens otram teikt. Zinu, ka mīl mani un arī manu meitu, taču tā arī nepateiks, droši vien, nekad.

Pati savi meitai saku katru dienu, lai viņai nekad, nekad nerastos tādas šaubas, kādas radās man konkrētā vecumā.

Nekad neesmu teikusi savai mammai, saviem vecvecākiem, brālim šādus vārdus. Nezinu, kaut kā arī mums tas nav pieņemts.. caur darbiem izrādam savu mīlestību.
Bet draugam, labākajai draudzenei gan cenšos neskopoties un atgādinu bieži, ka mīlu :) Principā, ja tā padomā, tad gan draugs, gan draudzene ir pirmie kas man šos vārdus ir pateikuši - ne es, man laikam ir grūti iesākt pateikt savas jūtas.. bet ja aiziet, tad pilnīgi nekādu problēmu :)

laikam esmu teikusi tikai berniba, kaut ka nevaru to pateikt, bet domaju ka mama tapat to saprot, jo attiecibas mums ir loti labas un sazvanamies katru dienu!
vienigie kam sobrid saku ka milu ir mans virietis un delins! :)

Kad sadomājos par visu kaut ko, tā kā pa reizei pasaku mammai :)
Bet gribētos jau biežāk..

Nu, es arī meitai saku, bet ne tā ka Es tevi mīlu, bet gan - Mammīte tevi ļoti mīl.

Saviem vecākiem nesaku, tāpat kā viņi man, bet tāpat zinu, ka mīl, tāpat kā es viņus.

Cik skatos, tad filmās tā skaisti, ka visi uz atdvadām, vai katrā tikšanās reizē saka tos trīs vārdus, bet ja es kādam teiktu, manuprāt, tas no manas mutes izklausītos diezgan banāli.

Vnk neesmu tāds cilvēks.

neesmu nekad tu teikusi, piemēram, mammai, lai gan mīlu viņu no visas sirds, mums vnk nav tā pieņemts, bet galvenais jau nav to teikt, bet likt otram just, ka tu viņu mīli. vienīgais, kam saku, ka mīlu viņu, ir mans vīrietis, jo mums atkal ir tā pieņemts.

Tieši tā, mīlu, atvadoties, iet komplektā ar bučas! , tā arī katru vakaru, ja vien tiekamies/sazvanamies saku vecākiem. Ļoti organiski šis vārds nāk.

Tētim saku ļoti bieži.

CariDee, es parasti saku: nu, mamma mīlē šito bērnu. Un tad bučoju nost. :D Un viņa vienmēr
smejas. Bet saku arī tieši. Dies zin, cik viņa saprot, jo vēl pat gads nav, taču gribu, lai viņa to zin.


Nesen saistībā ar darbu redzēju interesantu seriālu par sievieti, kurai ir vēzis un maz atlicis dzīvot - gads, pusotrs. Sižets interesants un vispār pats seriāls "ar odziņu" - brālis viņai bezpajumtnieks, pati izšķīrusies no vīra, dedzina dīvānu un visi domā, ka viņa ir traka -, taču neklāstīšu visu. Mani paķēra viena situācija: neviens ģimenes loceklis vēl nav informēts par viņas slimību, kad viņa sastrīdās ar savu dēlu, kam ir kādi 13 gadi. Viņš viņai pateica, ka ienīst viņu. Un tad viņa teica: "Es negribu, lai tu savus vārdus nožēlo, tāpēc es tev uzreiz pasaku, ka tev neticu un to atceries. Pat, ja šobrīd tu tā domā, tu tā nedomāsi un es to zinu. Tāpēc nekad nešausti sevi." Un tas man lika aizdomāties par to, ko mēs paspējam pateikt un, ko mēs pasakām tādu, ko pēc tam var nebūt iespējas izlabot.

It kā jau nav jāmētājas ar vārdiem, taču bieži mētājamies ar tiem, kas citus aizskar un tos
labos nespējam pateikt. Arī puisis seriālā neatbildēja, kad viņa māte viņam visu laiku teica, ka mīl. Un tas notiek tik bieži.