Labrīt, Cosmo meitenēm :)
Neesmu šeit nekad rakstījusi un nolēmu šorīt to mainīt :D
Ir tā, ka ar draugu drīz apritēs 2 gadi, kad esam jau kopā.
Un dzīvojam kopā vairāk kā pusgadu.
It kā nevarētu īsti sūdzēties. Draugs ir gādīgs, uzmanīgs ... vienmēr par mani uztraucas, kā arī attiecību ziņā spēju viņam uzticēties (līdz šim nav nekas tāds bijis, lai par to šaubītos).
Neatceros, kā līdz tai sarunai viss nonāca, bet viņš izteicās, ka viņam nepatīk tā teorija par mīlestību (nejautājiet, kā to saprast, jo līdz šim brīdim nesaprotu viņa domu gājienu). Tad nu arī pajautāju, vai tajās reizēs, kad pateica, ka mani mīl, viņš to domāja nopietni un patiešām mani mīl. Bija klusums un tad atbilde: "Es laikam esmu sevī noslēdzies cilvēks, jo esmu iepriekš sāpināts, tādēļ arī jūtas tā īsti neizpaužu".
Kaut kā sirdī tas iedzēla un pēc tam no rīta mierīgā (patiešām!) tonī pateicu, ka laikam vairs nespēšu teikt tos trīs vārdus, uz ko viņš jutās sāpināts un sapīcis. Es viņam esot pati svarīgākā un dārgākā, nevienu citu viņam nevajagot ... un viņš nešauboties, ka esmu viņam īstā, jo sirdī to jūtot ... kad draugs esot atbildējis ar "Es tevi arī mīlu", viņam esot bijušas siltas izjūtas ...
Nezinu ... varbūt esmu pārāk emocionāli to uztvērusi ... katram ir sava pagātne un pieredze, varbūt tādēļ arī tā jūtos pašlaik ...
Tikai, lūdzu bez kaut kādiem pārmetumiem, jo, cik esmu lasījusi, tie šeit forumā bieži ir redzami :D
91
