No kā rodas mīlestība?

Hormoni?

Savos 23 gados ne reizi neesmu mīlējusi.

pēkšņi, negaidīti un tā arī aizbrauca prom... Viņš bija lielisks puisis tik žēl, ka nebija no Latvijas.

ne reizi neesmu mīlējusi

Man tas pats.

Manā galviņā tā drīzāk varētu būt kā atkarība no otra cilvēka... vajadzība pēc viņa uzmanības, tuvuma, utt.

man pirmajā komunikācijas reizē bija no emotions, vīrietis bija ieinteresēts, bet man bija tāds vēl ilgi?, bet kaut kas piesaistīja, tikai pēc tam vārdiem man jāiet, bija tāds klikšķis. nezinu. kaut kas neizskaidrojams. man nekad tā nebija bijis. apmēram tāda sajūta, it kā nevajadzētu atlaist, it kā tas ir īstais. kaut kāds tādu sajūtu sajaukums. grūti raksturot. vēl tagad to sajūtu atceros, lai gan tas bija pirms 4 gadiem. pēc tam pamazām, pamazām veidojās spēcīgas simpātijas. domāju, ka drīz vien tās spēcīgās simpātijas pārauga iemīlēšanās sajūtā. tā iemīlēšanās sajūta, mūžīgais pavasaris ilga aptuveni gadu, varbūt pusotru. pēc tam lēnām, lēnām veidojās mīlestība. draudzība visam tam veidojās paralēli.

pāris gadus atpakaļ vārdu mīlestību izpratu savādāk... esmu iemācījusies atšķirt vārdus aizraušanās un mīlestība...

p.s. aizmirstu piebilst, ka jau no paša, paša sākuma bija sajūta, ka zinu, ka mēs būsim kopā arī nākotnē. vienkārši zināju, nebija šaubas. tā sajūta nebija - zinu, jo es tā gribu. tā bija neizskaidrojama sajūta, kas radās no zila gaisa. ;)

mīlestība sākas ar cieņu.

leenpiekrītu par cieņu.

Miilestiiba kaa taada man asocieejas ar ruupeem par otru, veelmi zinaat,kur vinjhs ir,ko dara,vai domaa par mani, veelme daliities savaas domaas,sapnjos ar aho cilveeku. Un ,protams,bailes pazaudeet. Miilestibai ir daudz kraasu.

Bet man saakaas liidziigi kaa zili-rudzi. Nekas baigi wow nebija, nekritu no kaajaam,kad ieraudziju. Runaajaamies,jokojaamies un tad vnk taada interes paraadijaas,ka gribas iepaziit sho cilveeki veel un veel, zimaat,kas iisti sleepjas shajaa 'traucinjaa'.. Kaut kas vilka pie shii cilveeka. Un man bija vienalga,vai man jau bija draugs, vai man bija jaapamet skola(ok,tas nebija tikai vinja deelj), jaapamet sava valsts, draugi,gjimene...vienkaarshi jutu,ka nebuut kopaa ir paaraak gruuti.
Nezinu,vai esam iistie viens otram,bet es zinu,ka dziivee nekas nenotiek taapat vien, un es zinu,ka man bija lemts vinju satikt. Muusu celjiem bija lemts krustoties,un manaa gadiijumaa shim viirietim bija lemts kljuut par manu viiru un beernu teevu.

Man ir svariigi,lai man ir kopaa interesanti ar sho cilveeku, lai ir taa sajuuta,ka vinjhs ir 'saveejais' cilveeks :)

mīlestība rodas no IEMĪLĒŠANĀS! un iemīlēties var ātri, lēnām, no skata, no sarakstēm utml.
Protams jautājums ir vai iemīlēšanās pārtaps mīlestībā..

Mīlestību pret savu tuvāko ierobežo tas, cik katrs cilvēks mīl pats sevi.

Mīlestība pret ģimeni radās,to vispirms pašai saņemot,respektīvi,mammīte mani mīlēja no sirds un par to viņu pretī es mīlu tikpat ļoti.
Mīlestība pret kādu pretējā dzimuma pārstāvi rodas ar laiku. Iemīlēšanās var pārtapt mīlestībā,bet tikpat labi var sākt mīlēt bez iemīlēšanās procesa sākumā.
Mīlestība pret draugiem rodas arīdzan ar laiku(jūs sākat viens otru cienīt,atbalstīt,rūpēties utt).

hormoni.

man pirmajā komunikācijas reizē bija no emotions, vīrietis bija ieinteresēts, bet man bija tāds vēl ilgi?, bet kaut kas piesaistīja, tikai pēc tam vārdiem man jāiet, bija tāds klikšķis. nezinu. kaut kas neizskaidrojams. man nekad tā nebija bijis. apmēram tāda sajūta, it kā nevajadzētu atlaist, it kā tas ir īstais. kaut kāds tādu sajūtu sajaukums. grūti raksturot. vēl tagad to sajūtu atceros, lai gan tas bija pirms 4 gadiem. pēc tam pamazām, pamazām veidojās spēcīgas simpātijas. domāju, ka drīz vien tās spēcīgās simpātijas pārauga iemīlēšanās sajūtā. tā iemīlēšanās sajūta, mūžīgais pavasaris ilga aptuveni gadu, varbūt pusotru. pēc tam lēnām, lēnām veidojās mīlestība. draudzība visam tam veidojās paralēli.

Ļoti skaisti uzrakstīji. Man ir patiess prieks par tevi.

Bet pati piekrītu atbildeai - hormoni. Neapzinoties mēs meklējam labāko 'tēviņu', lai vairotos. Dzīves realitāte.

Mīlestība, zaķīši, nav saistīta ar hormoniem. Smadzenēs ir tāda saucamā ''kritiskā robeža'', ko varētu saukt par apvidu zem pusložu garozas, respektīvi - hipotalāms,hipofīze, utt jeb limbiskā sistēma. Šis aparāts atbild par insinktiem, emocijām, utt. Kritiskā robežas sasniegšana ir tas līmenis gan personības attīstībā, gan attiecībās, kur pār šo emocionālo valda jūtas, ritmu nomaina melodija, popmūziku nomaina klasiskā mūzika, iemīlēšanos nomaina mīlestība. Pārvarot šo kritisko robežu, cilvēkam iestājas mīlestības dominante jeb noturīga spēja mīlēt savu mīļoto.

Bet taisnība vien būs, ka sieviete intuitīvi izvēlas sev spēcīgāko, gudrāko vīrieti. Vēl precīzāk - meklē sev atbilstošāko genotipu.

Bet taisnība vien būs, ka sieviete intuitīvi izvēlas sev spēcīgāko, gudrāko vīrieti. Vēl precīzāk - meklē sev atbilstošāko genotipu.

Un vīrieši meklē visauglīgāko sievieti.

Vienīgais, ko varu pateikt - mīlestība ir galvā. Sirdī ir pavisam kas cits.