Mīļākais vīrieškārtas rakstnieks

Diskusijās iesaistītājiem būtu jāiemācās pamatot, nevis klaji un publiski paziņot, ka kāds ir tukšs.
Njā, njā....vai tad grūti savos gados pieņemt, ka ir vairāki viedokļi, nevis tikai viens pareizais...un piedevām savējais?
Galu galā, gaume, tāpat kā dibens, ir dalīta....:)

saldus, meitenes :)

Ja Tev tas tik ļoti rūp, quest, vari to izdarīt manā vietā:). Bet vispār nedaudz neveikli sanāca, tāpēc pārformulēšu - bailīga nevis tukša. Dāmas, visu cieņu, patiesībā ne tuvu negribēju nevienu aizvainot, vienkārši pakļāvos provokācijai un neizmantoju iespēju paklusēt. Karstasinīga mana daba un ar atļaušanos man tiešām problēmu nav. Kuš, klusēju:)

Savukārt man garlaicīgi ir staigāt apkārt medus podam un pēc tam nonākt pie slēdziena, ka medus pods pastāv tā vietā, lai kāptu tajā iekšā. Piemērs par violeto. Vienkārši izlasi vēlreiz. Bet labi, pamēģināsim citu piemēru. Es staigāju pa istabu, meklēju spoguli, pa ceļam piestāju pie grāmatplaukta, ieeju virtuvē, paēdu, izpētu sarežģīto grīdas raksta struktūru, tas viss mani bagātina, man ir aizraujošs ceļojums šajā istabā. Bet visintereantākā parādība tajā ir spogulis. Tavā gadījumā mēs aizraujošā ceļojuma beigās nonākam arī pie spoguļa, bet varbūt pat nenonākam. Ja nonākam, tad talāk varam darīt daudz ko. Arī šis ir interesants veids. Es nevienu brīdi nenoliedzu Jūsu pieminētos autorus, es esmu lasījusi daudz, ļoti, ļoti daudz. Bet! Manā piemērā ar Koelju - viņš uzreiz noliek priekšā spoguli, bet ar ļoti ambiciozu uzstādījumu - iekāpt tajā iekšā, jo tas ir iespējams. Un viss interesantais spēpjas nevis plakanajā attēlā, bet attēla iekšpusē.

Piekrītu par to, ka Koelju grāmatas neatstāj nekādu pēcgaršu. Arī es vispār neatceros, par ko bija visās Koelju grāmatās, kaut gan parasti tā nav, un, iedomājoties jebkuru lasīto grāmatu, vismaz noskaņu tajā atceros

Man kaifs ir lasot Zigmundu Skujiņu, Zolā, Orhan Pamuk un citus vismaz vēl pāris simtu vīriešu kārtas rakstniekus ar sievietēm jāsaka ir līdzīgi :) Viens vienīgs nav, viņu ir daudz :)

Man laikam vienīgajai, izlasot lanas izteikumu par "tukšumu" bija sajūta, ka tas nav apvainojums, bet gan viedokļa skaidrojums?!:D

Viņa citāti arī nav jaatceras, jāmeklē tajos oga vai stils, tiem nav jaatstāj nekāda savādāka pēcgarša kā tikai Tev par Tevi pašu. Jo Tie ir par Tevi pašu

parakstos zem katra vārda! tieši manas domas, tikai es nespēju tās tik precīzi formulēt.
Un šeit pat nav runa konkrēti par Koelju, bet par domu un atziņu pasniegšanas veidu.

Šajā sakarā uzreiz ienāca prātā tāds krievu rakstnieks-dramaturgs J.Griškovecs, kurš man ļoti patīk.
Tā visrpusēji šķiet, ka viņš rakta par tik neiedomājami vienkāršām, banālām(?), ikdienišķām lietām un tajā pašā laikā tu jūti, ka tas ir par mani, par ikkatru no mums un tajā brīdī šī "vienkāršība" kļūst, iespējams, par ģenialitāti