Mīļākais vīrieškārtas rakstnieks

Ja labi parakājas Koelju citātos, tad daudz ko no tiem var atrast arī Remarka grāmatās, Bībelē un vēl citos dižos darbos.

tur jau tā lieta, ka pa lielam viss jau ir pateikts, tikai interpretēts un pielāgots attiecīgajam laikmetam.

starp citu, esmu liela pozitīvās domāšanas, NLP utt. piekritēja un nesen nonācu pie domas, ka 90%, ja ne vairāk šo psiholoģijas virzienu atziņu/uzskatu/pieņēmumu tika minēti jau Bībelē

Tolkīns.
Vonnegūts.

Nemāku paskaidrot - kāpēc, bet man vienkārši patīk un aizrauj viss, ko esmu lasījusi no viņu darbiem.

Ziniet, esmu lasījusi ļoti daudz - gan ļoti sarežģitu, gan smagu, gan stilistiski izsmalcinātu literatūru, bet esmu pievērsusies vairs tikai šiem sapņainajiem, naivajiem, vienkāršajiem, bet patiesajiem rakstniekiem - Tagore, Bahs, Koelju.
Kāds teica, ka nevajag salīdzināt Dostojevski ar Koelju. Nu nu....Mans ļoti mīļš Dostojevska darbs ir triloģija "Brāļi Karamazovi", kurā ietverta ir arī Leģenda par Lieinkvizitoru. Un lūk. Ta ir leģenda par Jēzus Kristus otro atnākšanu un tas ir stāsts par inkvizitoru - ļoti lielu, dižu domatāju, kurš visu savu dzīvi ir veltījis tam, lai atvieglotu cilvēces ciešanas. Pēc sava prāta, protams. Un viņa saruna ar Kristu, kurā viņš pārmet Kristum, ka tas, dodams cilvēkam brīnumu, atdodams viņam viņa brīvību, dara nepareizi. Jo cilvēks nevar panest savu brīvību. Viņa prāts ir pieradis pie verdzības un cilvēkiem - šīm pakļautajām avīm ir vajadzīgs gans, kurš viņas tur grožos un ved, jo palaistas brīvībā tās nezinās vairs savu ceļu. Tas ir stāsts par prātu un sirdi. Leģendas beigās, kad inkvizitors ir izlējis pār Kristu visas savas šaubas, dusmas un domas, viņš prasa Kristum atbildi. Un Kristus vienīgā atbilde ir skūpsts.

Un Tavs, teikums, Evita, ļoti precīzi savā ziņā atspoguļo to, ko gribēju pateikt par to garīgo pāķismu, par vēlēšanos būt šai cietumā - labāk es izsmalcinati un ar glanci truls, nekā es pats. Jo nedomāju, ka Koelju ir kaut kādas pretenzijas uz literāriem smalkumiem, viņa mērķis, izmantojot tieši šo bērnišķīgo, apstulbinoši vienkāršo, pat naivo izteiksmi ir cits. Ļoti sen lasīju interviju ar Koelju, kur viens žurnālistiņš viņu tapat raustīja - a kam jūsu grāmatiņas vairāk piemērotas - vecām tantiņām vai maziem bērniem, uz ko Koelju viņam pajautāja, lai tad viņš noformulē kāda ir lieteratūras jēga. Dziļākā jēga. Un beigās arī pats žurnālists nonaca pie secinājuma, ka tas viss, tās klasiskās atbildes - paplašināt vārdu krājumu, rosināt iztēli, lai mēs saprastu, ka neesam vieni, lai iepazītu pasauli - tas viss ir literatūra literatūras pēc. Bet Koeju, kurš nu nebūt nav nekāds plānā galdiņa intelektuālis, ir gribējis lieteratūrai piešķirt citu jēgu - jā, tieši to pašu, kas ir Bībelē. Es droši vien negaidu, ka sapratīsiet, ko es ar to gribu teikt, bet teksts par to lielīšanos, Evita, ir drusku bēdīgs, jo ar aizvērtu sirdi nelepojas, pat ja smadzenes ir miljonu vērtas.

Paulu Koelju

Viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem nesen kā nomira un es pat nepaguvu viņu satikt dzīvē.
Imants Ziedonis man simpatizē savas dzīves un pasaules uztveres dēļ, vārdu krājums arī bagāts un vispār...skaisti raksta!

Un par to Koelju jāpiekrīt sava drauga atziņai, ka Koelju kā mīļāko rakstnieku sauc tie, kas grāmatas tikai grāmatnīcās redzējuši vai neko vairāk par tām 100 lapām nav mūžā izlasījuši.

Arī es šo esmu ievērojusi. :D

lana_3853 nevaru nepiekrist :)

Vai tieshaam gandriiz neviena nelasa muusdienu autorus, atskaitot Paulo Coelho? Liekaas, ka lielaakajai daljai miiljaakie autori ir atrasti skolas solaa.

Es lasu, bet šie rakstnieki nepaspēj kļūt par mīļākiem rakstniekiem. Man patiesībā, kā jau iepriekš norādīju, tādu nemaz nav, jo es neieciklējos uz viena rakstnieka daudzajiem darbiem, bet lasu dažādu autoru darbus. Un ja viens rakstnieka darbs man liekas kaut kas izcils, tad otrs tā paša man var likties daudz vājāks, līdz ar to man būtu vieglāk nosaukt konkrētas grāmatas, nevis to autorus.

Par to Koelju - es arī sākotnēji biju sajūsmā, kad aptuveni 15 gadu vecumā izlasīju "Alķīmiķi", man liekas, varēju izteikties par to grāmatu tikpat cēliem vārdiem, kā to pašlaik dara lana_3853. Pēc tam es izlasīju "11 minūtes", lasīju citu autoru darbus, man ļoti patika meklēt dažādus citātus, tos izrakstīt.. un tad es sapratu, ka neko no tā Koelju neatceros, jo viņam nav ne sava stila, ne stāsta, ne kādas citas odziņas, viņa darbi saplūst ar šiem svešajiem citātiem. Un man vairākām grāmatām paliek tā pēcgarša, kas var pastāvēt ļoti, ļoti ilgi, bet no Koelju grāmatām pazuda līdz ar kādas citas nākamās grāmatas izlasīšanas.

Un par to Koelju jāpiekrīt sava drauga atziņai, ka Koelju kā mīļāko rakstnieku sauc tie, kas grāmatas tikai grāmatnīcās redzējuši vai neko vairāk par tām 100 lapām nav mūžā izlasījuši.

Neko šādu gan neesmu novērojusi, bet man zināmie cilvēki, kam patīk Koelju darbi vairāk izvēlas lasīt ezotēriska tipa literatūru. Man nekādu iebildumu nav, labāk lai lasa tādu nekā nekādu. Vispār man vairāk nepatīk, ka Koelju ir padarīts par tādu kā trendu, un pasaule vairāk strīdās par to vai ir vērts lasīt, nevis lasa pašu darbu.
Rakstnieka mīļākā nav vai pareizāk sacīt būtu, tie ir vairāki, bet gandrīz visi te jau ir minēti, tāpēc lieki neatkārtošos.

Mani mīļākie autori - Remarks, Igo, Vācietis, Jaunsudrabiņš, T.M.Rīds, Blaumanis, N.Evanss.
Un nepiekrītu, ka tie būtu skolas laikā iepazītie rakstnieki. Lasu "nežēlīgi" daudz - gan pirms skolas, gan skolas laikā, gan tagad - jau sen pēc skolas. Lasu daudz arī mūsdienu rakstniekus, taču tāpat atkal un atkal atgriežos pie klasikas.
Par Koelju jāpiekrīt viedoklim, ka to, tāpat kā Greja 50 nokrāsas, Krēslu un Bada spēles, lasa tie, kas parasti nekad nelasa. Esmu izlasījusi aptuveni 4 Koelju grāmatas, jau pie trešās nogarlaikojos - diezgan vienkārša valoda, viss pasniegts kā uz paplātes. Nu, neuzrunā diemžēl.

Tāpēc, Pievakare, ka tā nav literatūra literatūras dēļ. Viņa citāti arī nav jaatceras, jāmeklē tajos oga vai stils, tiem nav jaatstāj nekāda savādāka pēcgarša kā tikai Tev par Tevi pašu. Jo Tie ir par Tevi pašu - un ja tie Tevi neaizved reibinošā ceļojumā sevī pašā, tad Tu diemžēl pagaidām esi tikpat tukša, cik Tev liekas viņa vārdi. Bet nu nekas, visam savs laiks:) Ta teikt, kas neredz, tam visādus muļķikus var rādīt acu priekšā, a tas tik bļaus - tumš, johaidī, tumšs:)

Njā... te vairs nav ko teikt.

lana_3853, kāpēc tu saki, ka cilvēks automātiski ir tukšs, ja viņam tukši šķiet Koelju vārdi? Man personīgi bija otrādi - es izlasīju Alķīmiķi, un man šķita - ir ok, tad es izlasīju divas, trīs nākamās grāmatas un sapratu, ka pietiek izlasīt Alķīmiķi, lai nekādu pārsteigumu no pārējām šī autora grāmatām vairs nebūtu, viss jau ir pateikts. Ar to es gribu teikt, ka nevis lasītājs ir tukšs, bet tieši otrādi - lasītājs jau sen zina visu to, par ko raksta Koelju. Un tās atziņas, ko viņš zina, viņš izpratis pats, lasot citu autoru darbus. Savukārt tiem cilvēkiem, kas parasti nelasa, Koelju pasniegtās domas šķiet kaut kas jauns un wow, jo viņi līdz tām nav nonākuši, paši līdz tām atziņām nav aizdomājušies iepriekš.

tad Tu diemžēl pagaidām esi tikpat tukša, cik Tev liekas viņa vārdi

:( Nu vai ziniet, kaut ko tādu pat vistrakākie ticības sludinātāji neatļaujas. Man šķiet, ka esi atvainošanos meitenei parādā.

Bet Šarlote, nav runa par saprašanu vai atziņām....nu kā var nesaprast.

Jo Tie ir par Tevi pašu - un ja tie Tevi neaizved reibinošā ceļojumā sevī pašā, tad Tu diemžēl pagaidām esi tikpat tukša, cik Tev liekas viņa vārdi.

Reibinošā ceļojumā mani aizved cita rakstura daiļdarbi. Kaut vai tavā piemērā par violeto - jā, man patīk ilgāk padomāt un nonākt pie tā, ka violets ir violets, nevis uzreiz redzēt violeto. Man liekas garlaicīgi uzreiz redzēt violeto, tieši tāpat man liekas garlaicīgi Koelju darbi.

Quest, viss ir ok. :D Es to neuztveru personīgi.

Lūk, pie cik daudz negācijām un kādas aprobežotības noved Koelju lasīšana :( Ne visi klausās klasisko mūziku vai iet uz baletu, labāk "paēst" no popmūzikas "I wanna scream and shout cause your sex takes me to paradise ...". Arī viss uzreiz uz paplātes, nekādas piepūles.

lana_3853,

vai lasot aforismu grāmatas, arī aizplūsti tālēs zilajās un tādi pārdomu apvāršķi paveras, ka raibs gar acīm?


Jāpiekrīt Pievakarei, tagad nevaru atcerēties, ne par ko bija Kā aizplūstoša upe, ne Alķīmiķī, kaut kur gāja, kaut ko meklēja, bet kur gāja..? Nekāda pēcgarša, nekāda smadzeņu kustināšana, nulle emociju.