Principā kam viņai pucèties? Ok, sev, bet es absolūti saprotu, cilvēks ar tàdu dzīveseidu, vidi, darbu.. tas paliek kaut kādā pēdējā plānā. Pat, ja viņa arī varēja atļauties, nedomāju, ka viņai bija diži aktuāli braukt uz Rīgu- pirkt sev žaketi, lūpukrāsu utml.
Es iedomājos savu vecmammu. Viņa visu dzīvi pavadīja smagā darbā, lopi, siena lauki, dārzs, cēlās pirms saullēkta, viņa varēja ēst vien rupjmaizi ar sviestu, vienīgā viņas ekstra bija- 5 karotītes cukura pie tējas, viss, kas ārpus darba, šķita mazsvarīgs. Taču, jā, lai vai kā, izejamā kārta viņai bija, ko viņa līdz pēdējam vilka dodoties ciemos, uz kapiem.. elegants tumši zils mētelis, samta cimdi, kurā viņa ietērpa savas sastrādātās, raupjās rokas, lakādas laiviņas, rokassomiņa, tvīda kleita un zīda lakats, es nezinu- no kura gada, varbūt kara laikiem, bet bija, ideāli tīrs un kārtīgs viss kā jauns.