+/- kopdzīvei

viņš neizšķirsies,ja vienu kādu dienu uzvilksi sporta tērpu. cilvēki saprot,kad ja sāk dzīvot kopā,tad katru dienu neizskatīsies un neposīsies kā uz randiņu,bet citreiz vienkārši sataisīs matus nevērīgā copē, uzvilks sporta tērpu, neuzkrāsosies un varbūt uzliks sejas maksu:D

Bet vai tad jūs jau nesen, viņa dzimšanas dienā, neizšķīrāties?

esmu par kopdzivi ja divi cilveki viens otru mil un grib but kopa.
dzivoju ar miloto 4,5 gadus...bet bija ta,ka vins pa arzemem un es gaidu...gaidu...
esmu cilveks, kam ir vajadzigs otrs blakus, milotais cilveks utt:(
bet sobrid esam paskirusies:( un tas ir sausmigi sapigi, pietrukst utt

bet kopdzivi atbalstu un esmu par.

tu taču savas skaistumkūres vari taisīt, kad viņš nebūs mājās vai arī vannasisatbā darboties. tas nav nekas traks! pirmkārt, jau draugs padomātu, ka esmu jocīga, ja visu laiku staigātu pa māju sapucējusies. viņš pat vnm liek pārģērbties "mājas drēbēs". bet tas ir kā kuriem cilvēkiem pieņemts. esmu dzirdējusi stāstus, kad meitenes nav izturējušas kopdzīvi, jo puisis gribēja, lai meitene blakus ir kā lelle, lai pa istabu staigā augstpapēžu kurpēs, vnm saposusies.
bet tu taču esi ievērojusi, kā viņš pats jūtas mājās, ko dara. tā ir normāla parādība, kad katrs sevi apkopj. viņš taču arī piemēram skūsies. un to taču viņš nedarīs pa nakti, kamēr tu guli :D protams, ka randiņu periodā to nedara tavā klātbūtne, bet randi'bu periodā tu taču arī epilēsi kājas pirms randiņa. nu tā kaut kā. tās visas lietas padara jūs vēl tuvākus.
protams, piekrītu, ka nedrīkst palaisties, tas ir, nestaigā nemazgātiem mātiem n-tās dienās, nestaigā neskūtām kājām padusēm un citām vietām. nu elementāras lietas, ko tu dari tagad. bet tev nav jāstaigā princešu kleitā.

Plusi:
*Regulārs sex
*Vairāk laika kopā
*Darba dalīšana (vai sadala, vai arī visu dara kopā pēc vajadzības)
*Iespēja iepazīt cilvēku ikdienā un tiešām tādu, kāds viņš ir, jo nedzīvojot kopā īsti nevar otru tā kārtīgi iepazīt
*Ja abi strādā, tad ekonomiskais izdevīgums (te jau iet runa par tiem, kas vairs pie mammas pupa nedzīvo)

Mīnusi:
*Privātās telpas ierobežojums (ir, kam to vajag)
*Ja iepriekš dzīvots pie mammas pupa, tad grūtāk iet ar pārslēgšanos uz to, ka visu (daudz) jādara pašiem un ir lietas, kurās trūkst pieredzes
*galvassāpes, kas saistītas ar sava/īrēta īpašuma uzturēšanu/problēmām

Kopumā - pozitīvā ir ievērojami vairāk (protams, visu nesanāk uzskaitīt). Ieteiktu tomēr riskēt un dzīvot kopā .. kāpēc? Tā būs pieredze nākotnei un, ja ar šo nesanāks, ar nākošo Tev veiksies krietni labāk, kā pirmajā reizē, jo pieredzes par to kas un kā, jau būs. Vēl ieteikums ir padomāt par to, lai katram ir kaut kāds savs stūrītis, kur patverties strīdu gadījumos. Ideālā variantā vismaz divas istabas dzīvoklim ..

Un kautrēšanās, ka vīrietis nu tagad redzēs ne tik sakoptu un ne kā no skatloga izkāpušu, ir pilnīgi lieka! Ja vīrietis ko tādu prasa, tad viņš vienkārši nav vēl pieaudzis un no tādiem labāk ātri tikt vaļā sevis pašas dēļ. Bez tam, tieši ikdienišķajos momentos, piemēram, es piefiksēju sevi momentos, kad domāju - "Man ir vislieliskākā sieviete blakus" vai "Es viņu tik ļoti mīlu", vai kaut ko no tās sērijas ..

Un tieši pēc 7 mēnešiem viņš ievācās pie manis. Apbrīnojami cik ātri viņš ieciklējās, jāsaka, man gan iekšā neliela panika.

pluss man tikai viens : varu jebkurā laikā sevi kopt (māla maskas, nagu lakošana, uzacu raustīšana utt.)

tā kā man ir vīrieša trūkums organismā, tad kopdzīvei sāku saskatīt tikai plusus :D

+ dzīvojot vienai -dari kad, ko un kā gribi. Pilnībā plāno pati visu ko vien gribi, neviens nevarēs iebilst par to, cikos atgriežos no tusiņa, cik izdzēru utt

+kopdzīvei tu neesi viena, sex,kad gribi, finašu ziņā vieglāk, būs, kāds kam pazvanīt,lai uz slimnīcu atbrauc pakaļ un lielāka iespējamība tikt pie bēbja utt

Tikai plusi. Es shodien tieshi sabeedaajos , ka junijaa neredzeshu saveejo nedeelu. Pa 4triem gadiem nesam bijushi skrti uz nedeelu, ilgaakais bijis 4tras dienas. Lootiatik dzivot kopaa. Ar visu daliities, labo un slikto.

Ir plusi, ir savi mīnusiņi, kuri ar laiku ir pieslīpējami. Mēs abi sākām dzīvot kopā 19 gadu vecumā, pirmās nopietnās attiecības abiem, ir labi. :)

Sākām dzīvot kopā pēc 2gada kopā būšanas, tiesa pusgadu nodzīvojām pie maniem vecākiem abi, tur nebija iespēja pavadīt laiku divatā gandrīz nekad , bet viss bij ok, tagad kad jau pusgadu dzīvojam divatā atsevišķi no manas ģimenes plusi ir arī labākas attiecības ar manu ģimeni, man patīk tas ka ceļamies kopā , kaut gan neceļamies gan, jo viņš strādā naktīs :D
Bet man patīk ka mums te viss ir kopējs, mūsu istaba, viss kā mēs gribam, mūsu kārtība, to ka zinu ka katru dienu tiksimies , patīk būt mājsaimniecei un ļaut vīrietim pelnīt naudu, saskatu tikai plusus, nav jādomā par nākamo tikšanos reizi, kā tas ir atsevišķi dzīvojot, mīnuss vienīgais varētu būt ka rutīna iestājas, bet jāmak to uzšķilt no jauna :) Priecājos, ka dzīvojam kopā. Prieks, ka mums sanāca viss tā, jo iespējams ja nebūtu noticis negaidīts pavērsiens, mēs vēl tagad būtu kopā bet dzīvotu šķirti :)

Man bija tieši, tieši tāpat. Nespēju iedomāties dalīt savu ikdienu un laiku ar otru cilvēku. Viņš uzstāja, ka vēlas, lai pārvācos pie viņa. Es ilgi no tā izvairījos, jo nevarēju saprast kā spēšu savus paradumus mainīt. Tomēr noriskēju. Sākumā bija grūti - nevarēju iejusties, nevarēju darīt visu gluži tā kā biju paradusi tad, kad dzīvoju viena, taču laiks pagāja un tagad viss ir perfekti - man ir gan savs laiks, kuru gribu pavadīt viena un būtībā nekas ļoti nav mainījies - viss ir tāpat kā tad, kad dzīvoju viena, ja neskaita mazus sīkumiņus - vakariņas diviem nevis vienam cilvēkam utt. Nenožēloju, ka piekritu. Jo manā gadījumā ir ideāls variants - viņš ir blakus un es jūtos laimīga un droša, bet tai pat laikā man ir laiks, kuru pavadīt kā vēlos vienatnē. Ir jauki. :)

Mana vajadziiba peec privaataas telpas ir pieliidzinaama gandriiz nullei, taapeec negatiivos aspektus kopdziivei vispaar neredzu. Jaa, var buut probleemas ar kaadu konkreetu indiviidu un vinja diivainajiem paradumiem, bet ja abi miil viens otru, var vienmeer atrast kompromisus.

interesanti, kapēc pārsvarā puiši pārvācās pie meitenēm, nevis meitenes pie puišiem, šito nesapratīšu. :D

offline - no vienas mammītes pie otras :D

Kad iepazinos ar draugu pirmo mēnesi braukājām viens pie otra un palikām uz 2 -3 dienām viens pie otra. Bet tad sākās skola un es vēl strādāju pavisam citā pilsētā ,pirmo gadu lielākoties braukājām viens pie otra tā teikt nedēļu pie manis, nedēļu pie viņa, tā kā mācījāmies vienā augstskolā un režīmi līdzīgi viss labi sakrita. Bet praktiski pēc gada dzīvoju pie drauga patstāvīgi. Par šo tēmu pirms pārcelšanās neko daudz nerunājām, tā vienkārši notika un tas ir labākais, kas varēja notikt ar mani :)
Katram jau tas notiek savādāk, piemēram, es jau gandrīz no paša sākuma dzīvojām viens pie otra, citam varbūt vajag gadu būt attiecībās, lai sāktu domāt par dzīvošanu kopā.
Offline - es pārcēlos pie puiša nevis viņš pie manis

Varu teikt tikai vienu, jo ātrāk uzsākas kopdzīve, jo labāk.
Tādās parastās tikšanās, ciemošanās vienam pie otra, kopā pavadīta laika, līdz galam nevari iepazīt otru.

offline - no vienas mammītes pie otras

Kopumā jā. Šajā gadījumā nē - ievācāmies kojās uz vasaru, jo lētāk. Mana meiteņu istabiņa daudz glītāka par puišu, kur sākumā ielika viņu. Kad lika izvēlēties uz kuru pāriesim uzreiz bija skaidrs, ka uz manu.
Ja nodzīvosim līdz ruenim, tad jau pāriesim uz dzīvokli un būs kopīgs.

offline - no vienas mammītes pie otras

šī iemesla pēc aŗī negribu nearvienu dzīvot, ja pārvācas pie manis. :D

offline - no vienas mammītes pie otras

Un kā, ja čalis jau vairāk kā 8 gadus dzīvo patstāvīgi un sievietes, kas viņam bija, dzīvoja pie viņa? Tas retorisks jautājums .. uztvēru sarkastisko piebildi :D

Galu galā - kāda starpība kur .. galvenais, ka pāris kopā dzīvo un atsevišķi no vecākiem.